Īsta mīlestība rodas ar gadiem. Piekrītu Anne Shirley. Tā nav pastāvīga sajūta ar tauriņiem vēderā, rozā brillēm un domām par viņu. Ar laiku tas viss pierimst, tu dienu dienā esi kopā ar otru cilvēku, rodas kašķi, nesaprašanās, ik pa laikam gribas sapurināt otru cilvēku, jo tev šķiet, ka viņš ir spītīgs auns, kurš domā, ka taisnība ir viņa pusē, negrib, piemēram, nomazgāt traukus. Abiem gadās sliktās dienas, kad gribas noslēpties, izvairīties no visiem. Bet tomēr tu katru dienu saproti, ka vislabāk ir pamosties blakus viņam, pēc darbadienas atgriezties mājās, satiekot otru cilvēku. Vai arī, darbojoties virtuvē, laukā vai jebkur citur, redzi viņu un saproti, ka vienkārši ir labi, ka vēlies viņu sev blakus. Tā nav nekāda trakā iemīlēšanās, bet gan miers, zinot, ka redzi viņu blakus sev arī turpmākajos gados. Pat tie kaitinošie sīkumi ir nieks, jo saproti, ka ir svarīgākas lietas, uz kurām koncentrēties, jo neviens neesat ideāls.