Labi, ka neaiztiek to puiku. Gana cietis, gana trūcis mīļoto cilvēku un normālas ģimenes. Nedomāju, ka viņam kaut ko no tā kivja vajag. Nu, grib kivis dažreiz patēlot labo papuci, paņem puiku, pagudrojas mācot kā dzīve jādzīvo, noreikti gudri piebilst, ja kādas problēmas vai gribi parunāties, droši zvani (lai arī pašiem pilna dirsa problēmu) Kristofers noklausās to ne biežāk kā ļenkas pamestās meitas ļenku un dzīvo tālāk savu dzīvi, jo zin, ka tā ir plika diršana.
Šie divi kropļi - morālie kropļi, ir salauzuši tik daudzu bērnu dzīves, pa visu bērnu dzīvēm bradājuši kā lempji. Bērni tak jūt, ka tas ir fake, ka cukurvate ir, lai pielišķotos, ka bildes tiek uzņemtas, kurās visi smaida, lai melotu sabiedrībai, kādi happy mēs esam. Viņi redz tos dubļus un dūņu smaku, kas virmo no šiem "vecākiem". Galvenais, lai tie citi, kas rūpējas, spēj dot kā bērniem trūkst un spējuši kaut nedaudz dziedēt psiholoģiskās rētas, ko tie pseido-vecāki ir nodarījuši.