Vispār skatos uz šo situāciju un īstenība aina ir skumja. No Lienes skatu punkta.
Pastāstīšu piemēru iz dzīves. Ar pirmo vīru apprecējos ļoti agri, uzreiz pēc vidusskolas beigšanas. Vīrs bija saistīts ar mūzikas pasauli, pirmais puisis ciemā, skaistulis, tā saucamais sliktais zēns. Biju mīlestības apdullinata, ka tāds džeks ir izvēlējies mani. Bet. Ar laiku sākās nelielas nesaskaņas. Vīrs turpināja baudīt bohēmu, es biju mājās ar mazu bērnu, bez darba un izglītības. Biju finansiāli un emocionāli atkarīga no vīra. Bet apkārtējiem tēloju, cik man ir labi, kāds man labs un foršs vīrs blakus. Domāju, nedod Dievs, kāds uzzinās, cik slikti reāli jūtos, baidījos, ka visi teiks, mēs taču teicām un brīdinājām, kāds ir Tavs vīrs. Tad nu liku masku un gāju smaidīdama un tēlodama laimīgo sievu. Līdz roku palaišanai mūsu kopdzīves laikā nenonācam, bet emocionālu pazemojumu bija ļoti daudz. Izturēju sešus gadus un izšķīros. Jo pa šo laiku izmācījos, sāku strādāt, paliku finansiāli neatkarīga, laikam arī pieaugu emocionāli un sapratu, ka nav vērts veltīt dzīvi cilvēkam, kas mani neciena. Tagad ilgu laiku esmu kopā ar otro vīru, kurš teica, ka iepzīstoties viņu esot uzrunājusi mana īpašība, ka esmu sieviete ar pašapziņu.
Kādēļ šis garais ievads. Jaunība ir jaunība, esam emocionali nenobrieduši, pieļaujam dažādas kļūdas. Bet, ja šādas lietas notiek 40+ gados, tas neliecina neko par emocionālo stabiltāti un sievietes pašapziņu. Un tā publiskā lielās mīlas izrādīšana patiešām norāda uz to, ka reālā situācija ir krietni savādāka. Jo laime mīl klusumu.
Atvainojos par grēksūdzi, bet šī sajūta jau ilgi sēdēja iekšā un gribēju izrunāties.
P.S. Bijušais vīrs joprojām dzīvojās pa svešām gultām, bet jūtu (un alkohola) uzplūdos saka, ka es esot bijusi labākais, kas viņa dzīvē esot bijis. 🤷♀️