Protams, katrs bērns ir savādāks, bet no personīgās pieredzes ar tēvu alkoholiķi un emocionāli vardarbīgu māti (no jums nekas neizaugs, paskaties kādi tai un tai ir superīgi bērni, ne tādi … kā jūs) - tā kauna sajūta un neteikšana draugiem bija līdz vienam brīdim. Kamēr biju bērns, alkoholiķis bija labais, mīļais tētis, kas atmeta naudiņu, kad bija dzērumā un vienmēr pažēloja. Mātei, kas uz tevi auro un sauc pa nederīgu, tu ļoti ilgi centies izpatikt, lai kļūtu par to labo bērnu.
Labi atceros kā, nākot no skolas, baidījos atrast veco atrubījušos uz ielas pa ceļam no veikala. Paveicās, viņš kaut kā vienmēr tika līdz dārzam.
Un tad pienāk jaukie padsmit gadi, kad tu sāc saprast, ka kkas nav ok, centies brīvo laiku pēc iespējas pavadīt prom no mājām un tavi draugi ir labi informēti par “stulbo, dzerošo senci un psiho māti”. Un ja tu esi dumpiniecisks, tad tavs “mīļais” alkoholiķis tēvs tiek brutāli izlamāts, katru reizi, kad piedzēries krīt uz nerviem.
Atšķirībā no kivjiem, mana ģimene no ārpuses bija pilnīgi kārtīga, parasta vidusmēra ģimene. Un man paveicās izaugt par saprātīgu cilvēku (bet no šī visa ir ļoti grūti atbrīvoties).
Tāpēc ļoti, ļoti žēl to mazo. Tas viss, ko viņa sevī ir jau uzsūkusi ir ļoti, ļoti skumji.
22
