Es arī biju /nedaudz esmu arī tagad tāda pati. Skolas laikā bija traki, bet tagad esmu iemācījusies, ka visi esam cilvēki, katram gadās neveiksmes, kļūdas, tāpēc jāprot pārvarēt sevi, jo neviens nav ideāls. To visu pārvarēju, strādājot darbā, kur jākomunicē ar citiem cilvēkiem. Tagad bez problēmām zvanu gan ārstiem, gan uz dažādām citām iestādēm. Darbā saziņa ir neizbēgama, tāpēc ar laiku pierodi pie tā visa. Drastisks, bet labs veids.
Un cilvēkiem citi tik ļoti neinteresē, kā mēs parasti iedomājami es savā prātā. Man tas palīdz, jo, ja gadās kaut kas ne tā, atceros šo domu. Atbildi pati sev uz jautājumu, cik bieži tu pamani citu cilvēku neveiksmes, cik bieži nosodi, ja kādam kaut kas neizdodas? Nedomāju, ka tas ir bieži. Tas vairāk ir raksturīgs sākumskolai un pamatskolai. Piemēram, universitātē man ir gluži vienalga, kurš stostās, kaut ko nezina, nesaprot uzstāšanās laikā. Jau pēc 5 min esmu aizmirsusi to. Cilvēki lielākoties domā tikai par sevi. Saprotu, ka ir satraukums pirms uzstāšanās, bet mierini sevi ar domu, ka viss izdosies.
Un, ja nevēlies kontaktēties ar citiem pēc darba, neiet izklaidēties, nedari to tikai tāpēc, ka tā vajag.
366
