Otra pusīte

*pirmās nopietnās attiecības
Stulbais autocorrects :D

Pirmās nopietnās attiecības bija 14 gados. Iepazināmies skolā. Kopā pavadījām tikai 2 mēnešus, bet nākamās izveidoju jau neilgi pēc tam.
Pareizi dari! Tev kā jaunai vajag izskrieties un izbaudīt dzīvi! Jo vairāk būs seksuālo partneru, jo labāk! Kādu idiotu, kurš tevi pēc tam pieritīs aprūpēt tāpat agri vai vēlu atradīsi, tāpēc neiesaku par to iespringt.

Kā to saprast -pirmssvētku nopietnās attiecības?

Atvainojos ,pamanīju tavu labojumu :)

15 gados, bijām klasesbiedri. Kopā sanāca būt 8mēnešus, tad es pārcēlos uz citu pilsētu un viss pajuka.
Līdz intīmām attiecībām gan nenonācām. 🙂

Ar pirmo partneri iepazinos internetā 18 gadu vecumā ,bijām kopā tikai pāris gadus.
Pēc savas pieredzes varu teikt, kā iepazīties vislabāk ir universitātē vai internetā iepazīšanās portālos.

Pirmās nopietnās un joprojām tagadējās no 16 gadiem. Kopā esam 7gadus, dzīvojam kopā 4. Iepazināmies skolā.

16 gados. Pirmais puisis bija mana tēva jaunās sievas brāļa drauga dēls:D
Iepazināmies kad biju ciemos uz svinībām pie sava tēva. Diezgan sāpīga pirmā attiecību pieredze.

20 gados. Esam kopā vairāk kā 3 gadus. Iepazināmies badoo, kur biju piereģistrējusies joka pēc, jo nedomāju, ka tur izdosies atrast kādu sakarīgu cilvēku, ar kuru varēs kaut ko izveidot, bet vēlējos tomēr paskatīties, kas un kā, jo nekad nebiju reģistrējusies tāda tipa portālos. Viņš bija pirmais, ar kuru bija "match" un pirmais, kurš uzrakstīja. Atbildēju, rakstījāmies kādu nedēļu, tad sarunājām tikšanos. Tā viss aizsākās - citus variantus pēc tam vairs neizskatīju, jo apnika tur sēdēt un sapratu, ka nevēlos vairs neko citu meklēt.
Var atrast arī interneta iepazīšanās portālos sakarīgus cilvēkus, tikai nav jāmet plints krūmos.

Ar pirmo puisi iepazinos līgo svētkos. Bijām kopā pusotru gadu. Kad iepazināmies, man bija 17, viņam 21. Vispār nebiju laimīga. Tur traks stāsts apakšā. Tāda smadzeņu skalošana un cietums.. nu ne tā labākā pirmo attiecību pieredze. Pēc tam man vajadzēja laiku "atkopties". Man patika būt vienai, uzmanības no džekiem arī netrūka, bet nebiju nekam nopietnam gatava. Tad pusgadu pēc šķiršanās satikos ar vienu puisi.. daudz vecāks par mani. Man bija 19.. nu gandrīz 20, viņam 33. Sapratu, ka neprotu tā uzticēties. Laikam bija lemts. Nu jau pirms pusotra gada iepazinos ar savu tagadējo un ceru, ka pēdējo. Arī viņš ir vecāks. Man ir 21, viņam 27 gadi.. pēc mēneša 28. Man šķiet, ka mums ir gandrīz ideālas attiecības. Ja ne šādas attiecības kā man ir šobrīd, tad labāk esmu viena. Man šķiet, ka nav speciāli jāmeklē.. liktenis tik un tā savedīs kopā ar īsto. Mans tagadējais aicināja mani tinderī uz randiņu 3 reizes 😁 visas atteicu. Beigu beigās tāpat satikāmies, jo es nebiju mājās sēdētāja... un es pat nezināju, ka viņš ir tas pats džeks no tindera 😁 Lūk tieši tāpēc saku, ka nav labāka vai sliktāka iepazīšanās veida. Katrs mīlestības stāsts ir unikāls, neatkārtojams un kā būs jānotiek tā arī notiks :)

Es vairs nezinu, kas ir nopietnas attiecības, kad man tagad tiešām ir nopietnas attiecības. Iepriekšējās attiecības bija bez nākotnes, tad jau vairs neskaitījās nopietnas vai arī skaitījās? :D ja tā, tad 14, pēc gada pametu, jo zināju, ka negribēju vairs ar viņu neko turpināt.

Pirmās attiecīgās izveidoju 19 gados. Tikko uzsāku studijas, patstāvīgs dzīve, nav vecāku kontroles un draudzenēm jau sen attiecības. Gribēju arī es. Iepazināmies universitātē, ballē. Tad izšķīrāmies drīz vien, jo sapratu, ka nav mans tips.
Tagad burtiski vakar pārtraucu “attiecības”, kuras ilga mēnesi, jo nejutos vajadzīga....
Vispār domāju, ka visvieglāk iepazīties pasākumos - deju vakaros, ballēs vai kopīgos draugu pasākumos. Tajā pat internetā.

Nezinu, kas skaitās tev nopietnas attiecības, bet pirmās izveidoju 19 gados.
Līdzīgi kā Radler, biju prom no vecākiem, patstāvīga dzīve, vecāki nekontrolē(un man ir kontrolējoši vecāki ļoti), gribējās attiecības. Sākumā meklēju - iepazīšanās saitos, just for fun, bet neko sakarīgu neatradu(nepaveicās), līdz arī universitātes ballē puisis no citas fakultātes uzaicināja dejot un tā vārds pa vārdam, sagājām kopā... bijām gadu kopā, līz sapratām, ka tomēr attiecības ir sturpceļs, jo esam ļoti dažādi cilvēki...
Nākamās attiecības izveidoju pēc pusgada, bet pametu puisi, jo viņš izrādījās alkoholiķis. Viņš nemēdza vienkārši iedzert, katru reizi, kad dzēra, tad nodzērās līdz bezfilmai...un viņam bija paradums problēmas slīcināt alkoholā... viņs vairāk pavadīja laika ar saviem draugiem nekā ar mani... toksiskas attiecības, priecājos, ka pārtraucu.
Par to kur var iepazīties.... pēc manas pieredzes pasākumos - draugu tusiņos, ballēs universitātē, studentu pašpārvaldē utml

Pirmās "attiecības" izveidoju 17 gadu vecumā, pāris mēnešus pirms savas 18. dzimšanas dienas. Vārdu ieliku pēdiņās, jo oficiāli pat neskaitījāmies pāris. Nu, un arī lielās jūtas principā bija tikai no manas puses, kamēr čalis vienkārši izklaidējās. Ja par tādām nopietnām attiecībām, kur līdzi nāk dzīvošana kopā un būšana kopā ikdienā, tad sanāk, ka tādas izveidoju 20 gadu vecumā. Priekš manis tās bija ilgākās attiecības kādas man bijušas - 1 gads. Nu jau pāris gadus esmu viena un man ir tieši pretēji - jo vecāka kļūstu, jo vairāk novērtēju brīvību un nopietnu attiecību neesamību, un vairs nespēju iedomāties, ka vajadzētu atkal ar kādu dzīvot kopā un atteikties no tās dzīves, kāda tā ir tagad. Pēc pieredzes - iepazīties var jebkur, arī internetā.

Kad tikko bija palikuši 18, izveidoju dažu mēnešu attiecības, tūlīt pēc tam vēl otrās dažu mēnešu attiecības, kas beidzās pāris nedēļas pirms man palika 19 - droši vien šīs abas attiecības nevar nosaukt par nopietnām.
19 gados izveidoju attiecības, kurās esmu joprojām, tagad man ir 28. Iepazināmies internetā, bet ne iepazīšanās portālā.

Ja runa ir par vīrieti, tad tas ir pat pluss un vēlams, jo vairums mūsdienu sieviešu tieši grib bērnus no bijušajiem cietumniekiem. It īpaši, ja viņu augums ir vismaz 190 cm.

Atvainojos - nepareizā diskusija.

Nopietnākās attiecības izveidoju pirms gandrīz 4 gadiem. Man tad bija 17 gadi. 3 gadus dzīvojam kopā.
Man patīk būt attiecībās, patīk, ka kāds sagaida mājās vai es kādu gaidu.

Es laikam nekad neesmu bijusi nenopietnās attiecībās. Īsākais, ko esmu bijusi ar kādu kopā ir 8 mēneši un ar katru reizi arvien ilgāk.. Pirmās attiecības bija 14 gados, kas izjuka dēļ attāluma un vnk palika max garlaicīgi. Pēc šķiršanās gandrīz vienmēr esmu atveltījusi laiku sev, lai atkoptos.
Jo ilgākas, bijušas attiecības, jo ilgāk es atkopos.
Man patīk būt gan vienai, gan attiecībās. Šajā ziņā uzskatu sevi par nedaudz pašpietiekamu, bet ir forši, ja blakus ir kāds cilvēks.

Tieši pirms diviem gadiem iepazinos ar savu tagadējo draugu, tolaik man bija 21, puisim 27 gadi. Mums bija atšķirīgas attiecību pieredzes - man tās bija pirmās, taču viņam jau no padsmit gadu vecuma bijušas vairākas. Iepazināmies vienkārši draugu kompānijā - manuprāt tas arī ir vislabāk, jo vari izvērtēt cilvēku jau uzreiz dzīvē, ne tikai pēc Facebook profila bildes un sarakstes internetā.
Savulaik pati izmantoju Tinderi, lai iepazītos ar jauniem draugiem un teikšu kā ir, nemaz tik peļami vīrieši manā apkārtnē nebija, neuzskatu, ka no šīs aplikācijas ir jākautrējas, ja vēlies iepazīties, uz priekšu - man lielākoties ir tikai pozitīva pieredze, taču jampampiņi arī tur nav retums, vienkārši vajag izvērtēt, jo jebkurā brīdī vari arī izdzēsties. Attiecības ar nevienu neizveidoju, jo tajā laikā to nevēlējos. Pēc kāda gada atkal piereģistrējos un redzēju daudz to pašu seju, ko pirms tam.
Ja jūti, ka savos 20 gados vēlies attiecības, tad uz priekšu, izmanto visas iespējas - apmeklē pasākumus, uzrunā simpatizējošus puišus internetā, esi tam atvērta. Kad man apkārt visām draudzenēm bija čaļi, man patika būt brīvai, bet tagad, kad esmu izbaudījusi, kas ir attiecības, vairs sevi nevarētu iedomāties vienu.