Labvakar!
Manā nesenajā pagātnē ir bijuši vairāki gandrīz pēc kārtas sekojuši nelabvēlīgi notikumi - tuva cilvēka nāve, šķiršanās, veselības problēmas uc. Nevēlos ieslīgt detaļās, bet bija tāda kā melnā strīpa dzīvē, bija ļoti smagi, taču es cīnījos. Mēģināju par sevi rūpēties, stabilizēt savu stāvokli, lietoju arī nomierinošus medikamentus. Neviiens pat nenojauta, bet tas bija mans dzīves lielākais lūzuma punkts.
Pēc kāda laika kļuva vieglāk. Šķita, ka esmu tikusi pāri. Turpināju par sevi rūpēties.
Taču tagad es vairs sevi nepazīstu.... it kā tagad nekas slikts nav noticis, varbūt pagātnes notikumi ir iespaidojuši mentālo veselību, nezinu... varbūt maldīgi domāju, ka tiku pāri lūzuma punktam... bet es vairs totāli nevaru saņemties neko darīt.
Man šķiet, ka visi no manis novēršas un esmu traucēklis.... es redzu, ka savu labāko draugu apgrūtinu ar savu vēlmi katru vakaru parunāties, es redzu, ka viņam nav laika, viņam dzīve kūp, bet es gribu runāties, gribu uzmanību, piedzīvojumus.. viņs to nesaka, bet pēc attieksmes var nojaust, ka esmu par daudz uzbācīga
Man nekad nav bijuši universitātē parādi. Tagad ir 2 nerakstīti kontroldarbi, neiesniegti mājas darbi, turpina birt virsū jaunie darbi, studiju darba termiņš spiež, viss veļas uz galvas, bet es nevaru saņemties un to visu izdarīt. Manas atzīmes ir pasliktinājušās. Motivācija kaut ko darīt ir 0.
Es esmu kļuvusi naidīga(nez, tāds vārds ir?), mani vairs neiepriecina draugu panākumi, es esmu viegli aizkaitināma, allaž uzvilkusies. Mēdzu sabļaut uz kādu bez iemesla, jo nekontrolēju sevi. Mnai arī uzvelk citu panākumi, citu izdošanās - es redzu, ka kādam kaut kas sanāk un sāku šaustīt sevi, ka man nesanāk..
Esmu pieņēmusies svarā(neesmu resna klimpa, be tomēr svars nācis klāt un es nejūtos komfortabli), riju visus sūdus, jo nav vairs ticības sev. Esmu mēginājusi izslēgt šo un to no ēdienkartes, dzīvot veselīgi utml, taču vienmēr noraujos...
Reizēm man uznāk vēlme nodarīt sev fiziskas sāpes, ciešanas. Esmu skrējusi līdz totālam spēku izsīkumam, kad kājas vairs neklausa, esmu speciāli negulējusi veselu nakti, lait tad būtu notrullinātas emocijas, ''transa stāvoklis'' , nogurums... izklausās slimi, bet sāpes, ciešanas man palīdz nedomāt par to, kāda es biju un par ko esmu pāŗvērtusies
Lūdzu, nerakstiet ietiekumus - saņemies, maini domāšanu, viss ir tavā galvā un tādā garā, jo to visu es esmu mēģinājusi, bet visu laiku kritiens atpakaļ...
Es patiešām nezinu kā man savest savu dzīvi kārtībā, kā atgūt dzīvesprieku, iepatikties sev no jauna, izpidlīt universitātes darbus utml, ja katru reizi, kad es sāku rīkoties mani pārņem sliktas domas, kuras es nekontrolēju.. iekšējs nemiers utml
315
