Varbūt izklausīsies slimi, bet.... es nepārtraukti ietekmējos no citiem, sevi stresinu un līdz ar to nevaru saņemties nekam...
Agrāk(tikko uzsākot studijas) es mācījos ļoti daudz un vakaros strādāju. Man nebija laika nekam. Brīvdienas tika pavadīties pie grāmatām, jo darba dienās zināju, ka būšu tik pārgurusi, ka atlūzīšu gultā un neko neizdarīšu... Centos darīt uz maksimumu, tā kā biju budžetā un gribēju saglabāt vietu, līdz ar to nācās ļoti ''pasvīst'' mācībās...pēc pusgada dzelžaina režīma es sapratu, ka negribu tā turpināt un pamatu darbu. Toreiz es jau biju ļoti sajājusi mentālo veselību un arī fizisko. Biju viegli aizkaitināma, varēju sākt raudāt bez iemesla, izjutu iekšēju trauksmi arī brīvdienās, nebiju laimīga, tāpēc slodzes samazināšana likās solis ceļā uz atveseļošanos. Biju arī nepārtrauktā stresā toreiz, kad vēl strādāju - naktīs nevarēju gulēt, bija saraustīts miegs utml.
Nākamais pusgads bija ļoti grūts. Es cīnījos ar iekšējo trauksmi, sliktām domām, centos plānot savu dzīvi - plānoju road tripus brīvdienās, garās pastaigas, filmu vakarus un citas lietas, lai ķermenim ļautu atpūsties. Sākumā bija ļoti grūti, jo visu laiku galvā bija doma, ka laiku jāpavada produktīvi, Bija piierasts, ka brīvā laika nav. Kādu laiku šajā periodā arī lietoju nomierinošus līdzekļus. To pusgadu nomocījos, paliku budžetā, neizrotēju āŗā un vasarā reabiltējos.
Tagad turpinu strādāt pie sevis. Esmu atradusi hobijos - ēst gatavošana, pārgājieni un skriešana. Cenšos tvert dzīvi vieglāk, domāju pozitīvi. Bet esmu otrajā grāvī... tagad es praktiski nemācos nemaz... visu atlieku uz pēdējo brīdi.. pēc mēneša man ir jānodod studiju darbs, kuru neesmu iesākusi... ir kaudze kontroldarbu un jau drīz pirmais eksāmens... darbi krājas, bet es nedaru... pašlaik esmu pieradusi, ka parasti noveicas un tāpat viss sanāk.. taču bail, ka šī vieglprātīgā attieksme mani izlidinās no budžeta. Divas labas draudzenes, kursa beidrenes, mācās non stop - viņām vienmēr ir konspekti, viss skaisti pasvītrots, apvilkts... rakstīti gan ar roku, gan datorā.. jebkuram semināram ir 100% gatavas, brīvdienas viņas vienmēr pavada mācoties.. reizēm no rīta līdz vakaram, grāmatas no rokām neizlaižot... bet es tā nevaru! esmu šobrīd atmetusi to domu, ka cilvēkam jābūt robotam, atmetusi kādreizējo perfekcionismu un par daudz palaidusies slinkumā. Mācos tagad tikai un vienīgi priekš sevis, cenšos saprast un iedziļiāties tajās retajās reizēs, kad apsēžos pie grāmatām, nerakstu nevajadzīgus kontroldarbus, neko neborēju galvā... taču kā jau teicu - tas piemēŗs ar kursa beidrenēm, kuras visu laiku zubrās rada man tādu kā spiedienu un vainas sajūtu par to, ka es nevaru piespiest sevi darīt kā viņas...
Pagari sanāca, bet or grūti ietērpt savas sajūtas vārdos - pati jūtos tā it kā vajadzētu sākt nopietnāk un vairāk mācīies, taču tajā pat laikā nevaru, jo spiediens no citiem un apziņa, ka tie citi ir jau daudz soļus priekšā man....
Kā saņemties izdarīt studiju darbus LAICĪGI? kā neņemt vērā citus? kur gūt motivācijas boostu?
P.S es studēju to, kas man patīk
55
