Salīdzinu Tavu draugu ar sevi. Ārpus mājas man patīk pavadīt laiku tikai ar savu otru pusi, kaut kur iet, braukt, bet tikties ar citiem cilvēkiem - nē. Pie manas ģimenes draugs brauc līdzi vienmēr, es pie viņa vecākiem ļoti reti, pie viņa draugiem teju vispār nē. Kāpēc? Iepriekš piedzīvotas daudz ārkārtīgi neveiklas, nepatīkamas situācijas, aprunāšanas, apsmiešanas, bieži vienīgais ko pazīstu ir mans draugs, man ballītēs/pasēdēšanās nav ko darīt (nav mani domubiedri) kā arī vienmēr esmu visjaunākā, neinteresantākā, ātri čīkstu, ka gribu mājās, tāpēc mani neviens vairs nemaz nekur neaicina, arī draugs jau automātiski zina, ka es nebraukšu, tāpēc bieži nepiedāvā.
Ja mums ar otru pusi būtu kopīgu draugu, kā arī ballītes vienmēr nebūtu tukša sēdēšana un dzeršana (es alkoholu teju vispār nelietoju) kādā svešā mājā vai dzīvoklī, es neatteiktu pievienoties arī ar visu kautrīgumu. Varbūt viņam ir tieši tāpat.
Ak, cik ļoti es novērtēju šo Covid laiku, nekur nekas nedrīkst notikt, man atkal nav jājūtās neērti par to, ka draugam atsaku braukt līdzi un vakarā jādomā, ko diez viņš tai ballītē dara. Es pēdējā gada laikā arvien vairāk sevī jūtu harmoniju, jo uz mani nevalda šis spiediens, ka kaut kur jāiet, jābauda dzīve. Es savā uztverē pagaidām neko mainīt negrasos, man tas tā ir jau no laika gala, Tev arī jāizvērtē, vai viņš vienkārši tāds ir pēc dabas, vai ir cits iemesls.
Man tāds pacietīgs eksemplārs pagadījies, bet Tavā vietā es arī būtu dusmīga, ja es gribētu kaut kur iet kopā, bet man atteiktu - zinot sevi, noteikti uztaisītu mazo tracīti. Viens ir tas, ja viņš tiešām pēc darba ir noguris, pēc dabas ir mājāssēdētājs, bet, ja viņš gaida, kad tinies prom, lai var spēlēt spēlītes vai darīt citas lietas, es laikam padomātu, vai man tādu vajag.