Iedot pēdējo buču mirušajam

Neesmu gan uz daudz bērēm bijusi, bet attāliem radiem neesmu gājusi tuvumā zārkiem, bet no diviem sev ļoti tuviem cilvēkiem atvadījos ar pieskaršanos um buču.

Jā, spētu

Nekad neesmu tā darījusi, lai arī ir nācies apbērēt arī tuviniekus. Bērēs vienmēr izvairos iet klāt zārkam, jo vēlos atcerēties cilvēku tādu, kāds viņš bija dzīvs.

Ir tuvi cilvēki kurus zaudējot šķiet,ka jā, ka varētu.

Jā, esmu tā darījusi. Ļoti smagi to visu redzēt un sajust. Bet izturēju.

Es dažas dienas atpakaļ saņemos un to izdarīju! Esmu nenormāli jūtīga uz tādām lietām, bet nodomāju, ka cilvēks man ir ļoti tuvs un mīļs un es saņemšos! Pierīte bija tik auksta un stīva, to sajūti atcerēšos mūžam, bet tikai labā nozīmē! Esmu laimīga ka to izdarīju!

Visās bērēs sev tuviem cilvēkiem esmu devusi buču. Un ne vienu vien. Gan glaudījusi, gan pieskāros. Nepatīkami, bet tas taču tas pats mīļais cilvēks vien ir, tiksi citādāks.

*tikai

Nee, ari nepieskaros, kaut ari tuvs cilveks. Man kaut ka nav pienemami, jo cilveks vairs nav dzivs... nepatikami

Varētu! :)

Jā. Tā bija ar vecvecākiem..Gan bērnībā, gan jau esot pilngadīgai..ļoti pārdzīvoju, jo nesanāca atvadīties. Nāve jau negaida atvadīšanos, tā bieži piezogas negaidīti..

Kas tur tāds? Tā ir atvadīšanās. No mirušajiem nav jābaidās. Cita lieta ka tādā veidā var arī ar kaut ko inficēties, bet tādi gadījumi nav dzirdēti. Esmu gan ģērbusi mirušo, gan mazgājusi, un arī buču devusi. Tas nav nekas tāds par ko būtu jābaidās. Tāda ir dzīves kārtība. Patīk vai nē, no rīta jāceļas un uz darbu jāiet. Tā ir ar visu. Cilvēks piedzimst, cilvēks nomirst. Tāda ir kārtība. No kā tur baidīties?

Viennozīgi nē, un nedarīšu to, es samīļoju un sabučoju dzīvi cilveku.. Mirušam tā mana buča neko neizsaka..