Ak, kad vēl dzīvoju Latvijā, ir gadījies piedzīvot visādas šausmas, sākot no kaimiņa, kurš naktīs taisīja ballītes un nenormālā skaļumā klausījās krievu mūziku, un augšējiem kaimiņiem, kuri katru nakti ārdījās pa vannasistabu, stundām ilgi laižot ūdeni (ne tā, ka cilvēks pielaiž pilnu vannu, bet tā, ka vienkārši bez apstājas tiek tecināts ūdens un krīt un gāžās bļodas un trauki), līdz pat kaimiņienei, kura laika posmā no pusnakts līdz 1:00-2:00 naktī izgāja kāpņutelpā un dziedāja pilnā kaklā (ikdienas komunikācijā it kā normāls cilvēks, bet nu, acīmredzot, ar garīga rakstura problēmām). Lieki piebilst, ka neviens no pieminētajiem kaimiņiem nereaģēja uz centieniem uzsākt normālu dialogu, kā arī citi kaimiņi pat neklausījās, atcērtot, ka viņiem nekas netraucējot. Tā ka, jā, šī ir viena no tām lietām, kura man noteikti nepietrūkst, domājot par Latvijas daudzdzīvokļu ēkām. Vienīgais risinājums, ko tolaik atklāju, ir ausu aizbāžņi. Man derēja perfekti. Pa dienu klausījos mūziku, lai nedzirdētu blakus trokšņus, bet naktīs liku ausu aizbāžņus. Tiesa gan, tādā režīmā laikam var padzīvot kādu laiciņu, bet ne ilgtermiņā. Tā ka, ja mainīsi dzīvesvietu, novēlu, lai jaunajā dzīvesvietā veicas ar normāliem, klusiem kaimiņiem! :)