Sveikas,
Izkratīšu savu sirdssāpi. Esmu kopā ar lielisku, maigu, jūtīgu vīrieti, jau gandrīz pusotru gadu. Rozā brilles viņam vairs nav, man vēl ir palikušas, bet mēs esam visu laiku kopā.
Es tiešām saprotu, ka sāku lēnām jukt prātā. Var teikt, ka sākām dzīvot kopā tieši tad, kad sākās visa pandēmija un tad no tā laika darbs attālināti mums abiem sākās ātrāk kā lielākajam vairumam, esam kopā. Dienu dienā. Labi, es izeju pastaigāt, bet reāli nevaru pat aiziet uz kafejnīcu, lai vienkārši pabūtu prom no otra, jo kafiju dod līdz ņemšanai un tad vien atliek salt uz soliņa Rīgas centrā.
Galvenais, ka viņam tas ļoti patīk. Kopā celties, kopā brookastot, kopā strādāt vienā istabā, kopā pusdienot, kopā iet gulēt. Dažreiz, kad saku, ka došos pastaigāt, viņš apjautājas vai nevarot nākt līdzi... Un viss jau būtu skaisti un tiešām patīkami staigāt kopā ar mīļoto, bet iekšēji ir tik neiedomājama vēlme bēgt. Bēgt no kopā būšanas. (Attiecībās viss ir ok, problēmu nav).
Es saprotu, ka visticamākais esmu ļoti tipisks un dziļš introverts, kuram vajag to dienu sev (matus nokrāsot, kaut vai netraucēti ieiet vannā, bez kaut kādām skaņām fonā), bet ko reāli man darīt? Varbūt te ir vēl kādas tādas, kā es, bet tikai, kuras ir atradušas kaut kādu aizbēgšanas veidu?
Un esmu palūgusi, lai puisis aizbrauc braukāties ar mašīnu, bet cik reizes es tā viņu metīšu no mājas ārā? :D Ir kādi ieteikumi?
13
