Man bija sanācis tā, ka tikko, kad ar vīru bijām vispār sākuši tikties, man vajadzēja braukt UK uz 2 ar pus mēnešiem! Tajā laikā vēl nebija nekādu Whatsapp, Messenger vai citu štruntu. Mums ar vīru bija podziņtelefoni. Vienīgais komunikācijas veids bija sazvanīties (kas bija ļoti, ļoti dārgi un sarakstes caur e-pastu) + man nebija interneta istabiņā😁 Un, jā, es raudāju un bija skumji, it īpaši vakaros/naktīs, jo tomēr bijām ļoti satuvinājušies. Un tur UK mani radi vēl mēdza paņirgāties, ka, ko es skumstu, nav jau nekāda baigā mīlestība un ka nekā nebūs utt. Tad, jā, bija, kā bija un lielas cerības uz to, ka cilvēks gaidīs, man nebija. Bet beigās, re kā...viss kārtībā, pat lidostā sagaidīja un izrādās, ka tomēr ir lielā mīlestība😁
Bet vai es vēlreiz to gribētu piedzīvot? Noteikti, nē! Pirms pāris gadiem vīrs bija uz pusotru nedēļu uz ārzemēm aizbraucis, jau tas laiks man likās briessssmīgi mokošs, bet labi, ka ir Whatsapp, Messenger un var jebkurā laikā sazvanīties video zvanā! Galvenais ir saprast, ka nav jau uz visu mūžu. Un katra pieredze ir pieredze. Bez sliktā nespēsi novērtēt labo🙃
Atrodi aktivitātes, kas tev ir interesantas, aizrauj sevi ar kaut ko. Skaties filmas, kuras ir interesantas tikai tev, nodarbini sevi un tad jau laiks paies ātrāk un mazāk domas nāk prātā!🙃