Pieklājības normas

Priekš manīm teikt paldies ir ļoti pieņemts un ka vēl. Citreiz pat par daudz. 😁
Neatceros reizi kad mammai nebūtu pateikusi paldies par ēdienu, pat ja viņa būs otrā istabā, aiziešu un noteikti pateikšu. Tagad esmu ar mīļoto kurš lāga tada brīdī paldies neizmanto, tagad jau mazlietiņ sācis pielāgoties. 😁
Kādēļ tapa šī tēma? Šonedēļ satiku cilvēku kuram pieklājības normas laikam neeksistē, biju mazlietiņ šokā par uzvedību un to cik dažādi cilvēki mēdz būt. Aizdomājos un tad nu ienācu forumā.

Forša tēma. Esmu dzīvojusi ar cilvēku kuram vispār nekas tāds neeksistē, meginaju dresēt nesanāca, varbūt dīvaini izklausīsies , bet tas bija galvenais iemesls kādēļ šķiramies.
Man pašai ir tā, skatos kā cilvēks pret mani izturas. Piemēram , ja pretī man ir sabozusies pārdevēja kura nesaka ne labdien, ne ko, es viņai paldies neteikšu. Zinu , ka pārdevējas tomēr arī ir cilvēki, nogurst, un arī ir saņēmušas daudz negāciju pa visu dienu, bet tomēr , ja Tu strada ar klientiem ir jāpacenšas labāk.

Par pārdevējiem runājot, jā tā ir. Man paziņa teica, cik tas ir šausmīgi , ka neapmierināts klients uz tevi izgrūž savas dusmas, kuras, izskatās, krājušās mēnešiem, pēc tam ir grūti atgriezt garastāvokli un smaidīt nākamajam pircējam.

Kādreiz biju visai nepateicīga, līdz man kāds pateica, ka uzvedos tā it kā tās būtu pašsaprotamas lietas, piemēram, par uztaisītām brokastīm😁
Tas iespiedās atmiņā, jo nebiju par to tā aizdomājos, bet taisnība vien bija, kopš tā laika vienmēr un visur paldies paldies paldies😁😁 Iekšēji jau vienmēr novērtēju (tas ir cilvēcīgi)

Dažreiz laikam cilvekus vajag nedaudz pabikstīt un tad viss aiziet. 😁

Man dažreiz liekas,ka es esmu pārāk pieklājīga, it sevišķi pret tām pašam pārdevējām veikalos, vienmēr smaidīgi sasveicinos, "lūdzu-paldies" ir pašsaprotams, bet citreiz tā pati pārdevēja pat "sveiki" nevar pateikt. Tracina cilvēki kuri neprot elementāras pieklājības normas.

Man "paldies" un "lūdzu" ir asinīs kā 2x2, pateicos par vismazākajiem pakalpojumiem jebkuram. Īpaši laipni vienmēr cenšos izturēties pret apkalpojošo personālu, jo zinu, cik nepateicīgu darbu viņi dara.
Kavēt es parasti nekad nekavēju, bet ja sanāk, paziņoju. Nekas mani netracina vairāk kā cilvēki, kas uzskata, ka ir pasaules nabas, visiem uz viņiem jāgaida un citu laiks nav svarīgs. Ja kāds kavē tikšanos ar mani un nebrīdina, pagaidu max 20 minūtes un eju prom.
Par telefona čekošanu - sēžot ar savējiem, mēdzu ik pa laiciņam ieslēgt ekrānu, lai redzētu, vai nav kāds ziņojums pienācis, bet tā reāli sēdēt ar telefonu rokā un rullēt Facebookā - nē.

Es arī bieži saku paldies. Prieks lasīt,ka ir vēl citi cilveki. Saku paldies pārdevējām,vienalga vai sēž sabozušās vai nē. Ja cilvēks pret mani nav izturējies atklāti rupji, tad par visu pateikšos. Man vispār ļoti patīk cilvēcīga un pieklājīga komunikācija ar jebkuru cilvēku, kurš gadās"pa ceļam". Sētniecei, pastniecei no rītiem saku labrīt, autobusa šoferim pasaku paldies utt. Agrāk,kad no rītiem pirms darba skrēju gar juras krastu, katram garāmgājējam teicu labrīt. Nebija tajā rīta stundā viņu daudz un tāda forša sajūta, kad pasmaida pretī un atbil ar to pašu.
Un saprotu arī par izšķiršanos no drauga aiz šāda iemesla,vai kā viena no. Man arī iepriekšējās attiecībās tas sagādāja problēmas. Tā nebija tikai nepateikšanās, bet pat dažreiz tāda izteikta nenovērtēšana... nu riktīgi kaitināja.

Pats patīkamākais laikam ir tas, kad Tu redzi kā cilvēkam mainās garastāvoklis , tikai Tava vārda dēļ. Kaut tas pats labrit ar smaidu uz lūpām vai paldies! Jaunu dienu!

Man brīžiem draugi, ģimene pārmet, ka pārāk daudz pateicos/esmu pieklājīga, bet es nespēju ignorēt otra cilvēka darbu. Piemēram, sabiedriskajos transportos, kur ir kontrolieri, tad draudzīgi saku “Labrīt! Lūdzu! Paldies! Jauku Jums dienu!”
Neizmantoju viedierīces, kad esmu ar ģimeni.
Vienmēr pabrīdinu, ka kavēju, lai otrs cilvēks varētu ar to rēķināties. Tad piezvanu ar šādiem vārdiem “ Čau, atvaino, diemžēl kavēšu, būšu vēlāk. Kad tuvošos, došu ziņu.”
Kā arī man pieklājība nozīmē, kā cilvēks runā, valoda. Piem., Kad nevaru atrast preci veikalā, pamanu kādu veikala darbinieku. Iesāku dialogu aptuveni šādi:” Atvainojos, vai Jūs varētu man palīdzēt? Sakiet, lūdzu, Jūs ziniet, kur atrodas...”

Es arī bieži saku paldies, arī pat svešiniekiem, kas ir kaut ko labu ir izdarījis, bet ļoti reti nesaku kādam '' Paldies '' vārdu. Tas ir atkarīgs no cilvēka izturēšānas un pieklājības, jo rupji cilvēki nav pelnijuši vārdu ''paldies'' vispār dzirdēt, viņu attieksme nav no tām labākājam, labs vairo labo. :) 😚

Es paldies saku tikai tad kad dabuju kādu materiālu vērtību, naudu, dāvanas utt
paldies nesaku par parastām lietām, kur nu veikalā kad pērku savu preci, par ko man tur teikt paldies?

Cieņa un empātija pret visiem. Ikdienā piedomāju, ka katrs cilvēks ir cilvēks (skan muļķīgi, bet tā ir, ja nepiedomā, tad aizmirstas) un pelnījis, lai pret viņu izturas ar cieņu. Un mana pieklājība ir mana - tas, ka kāds pārdevējs vai šoferis neatbild ar tādu pašu attieksmi, manu garastāvokli nebojā un attieksmi pret pasauli nemaina. Bija gan reverse kultūršoks, kad atgriezos Latvijā, ļoti ievēroju - cilvēki nebūs bez iemesla jauki, bet bez iemesla būt rupjam gan nav problēmas :D bet nu jau vairs neņemu galvā, ar laipnību arī nepatīkamus cilvēkus var "pierunāt" izturēties cieņpilni.
Man šķiet, ka ļoti daudzi dzīvo ar pārliecību, ka visi, kas nav "es" ir idioti :D un tas bojā sabiedrību.

Redrose @ 20.01.2021 23:20

Pats patīkamākais laikam ir tas, kad Tu redzi kā cilvēkam mainās garastāvoklis , tikai Tava vārda dēļ. Kaut tas pats labrit ar smaidu uz lūpām vai paldies! Jaunu dienu!

tā ir :)

Neesmu tik sīkumaina kā citi, kas mūždien pukst par to, ka pārdevēja ne tā paskatījusies vai to, ka uz klienta pieklājības tekstiem nepietiekamu laipnību devusi pretī. Es neuzskatu, ka pret pilnīgi svešiem cilvēkiem (pārdevēja, šoferis), par kuriem tu neko nezini, jāmētājas ar tukšiem vārdiem par jauku dienu utt., jo mazums kas, varbūt cilvēkam kādas problēmas, tad tādi novēlējumi var būt nevietā.
No nepieklājībām, kas man nepatīk, ir skaļa uzvedība, telefona sarunas vai mūzika sabiedriskās vietās- transportā, uzgaidāmā telpās, kafejnīcās... Ļoti nepatīk arī cilvēki, kas pārtauc citu sarunu.

Neesmu tik sīkumaina kā citi, kas mūždien pukst par to, ka pārdevēja ne tā paskatījusies vai to, ka uz klienta pieklājības tekstiem nepietiekamu laipnību devusi pretī.

Nu pārdevējai tomēr būtu jāprot pateikt vismaz "labdien - uzredzēšanos", ja to neprot tad nav ko strādāt par pārdevēju.

Esmu pieklājīga, sveicinos, skau paldies utt.
Vienīgi dažkārt, kad kāds no pacientiem pasaka jauku dienu pie sevis nodomāju un zinu ka diena nebūs jauka un tas liek tikai vairāk palikt skumjai. Varbūt tā ir tikai man.
Man nepatīk teikt "labu apetīti", kad kāds jau ir sācis ēst. Vai arī nepatīk ,ka saka labu apeīti, kad es jau esmu sākusi ēst. Tad ar pilnu muti jāizgrūž paldies vai jāgaida kamēr izēd muti un tad jāsaka. Patīk, kad visi apsēžas pie galda, un tad pasaka labu apetīti vai lai labi garšo.

Tad ar pilnu muti jāizgrūž paldies vai jāgaida kamēr izēd muti un tad jāsaka.

Šis man atgādināja kā vēl pirms ierobežojumiem, agrāk vienmēr ejot uz ganbei, tur oficianti pienāk pajuatāt vai viss labi un vai labi garšo, tas vienmēr notiek brīžos,kad pilna mute ar ēdienu :D

Man vienalga, ja nepasaka paldies , ladien vai ko citu. beeeet... Visvairāk mani tracina, ja cilvēki kavē.

Man nepatīk teikt "labu apetīti", kad kāds jau ir sācis ēst. Vai arī nepatīk ,ka saka labu apeīti, kad es jau esmu sākusi ēst. Tad ar pilnu muti jāizgrūž paldies vai jāgaida kamēr izēd muti un tad jāsaka. Patīk, kad visi apsēžas pie galda, un tad pasaka labu apetīti vai lai labi garšo.

Šim es varētu likt lielu +. Man ir pilnīgi tas pats, citreiz es nesaku paldies, vienkārši pamāju ar galvu. 😁