Es piedzimu kā trešā, neplānotā, bet atstāja jo cerēja ka trešais būs beidzot puika pec 2 meitenem, tomēr nebija un tikai ar ceturto sanāca pēc ilgas pauzes. Dzīvojām nabadzīgi. Uzmanības man nepietika (esmu highly sensetive person), vecāku resursu arī, jo bija izkačajušies. Domāju ka tā bija traumātiska bērnība. Bija sujūta ka augu pamesta,īpaši kad jaunākais brālis piedzima. Nepietika normālas drēbes, apavu, iztiku ar to ko atdeva, bieži ne pēc izmēra. Bet ar māsām dālijām drēbes. Draudzējamies. Mums gan uzspieda pieskatīt brāli, kas bija kaitinoši. Pēc 18 gadiem izmācījamies, aizbraucām pa ārvalstīm, māte pabeidza augstāko izglītību, labi pelna uz palīdz mums četriem, ka vajag. Mīl mūs visus, lepojas ka četras interesantas, spilgtas personības izaugs. Ar māsam un brāli draudzējamies, brālis aizved, palīdz bez kompensācijas, varam rināties par visu ko. Bērnibas traumas ir aizmirstas, māte jau grib papildināt tagad kas nepietika toreiz, bet jau vairs nevaru paņemt, un diemzēl kaut kāda trauma palika, kaut kāda nepilnvērtība, no tas “liekas” sajūtas bērnībā, vai nu nabadzības ietekme uz pašvertējumu…
Secinājumam: 2+ bērniem ģimenē ilgterminā ir labi, bet galvenais lai pietiek tieši emocionālais resurss, lai ir aktīva līdzdalība bērna eksistences un attistības faktā, jo nabadzība pāriet kad berni sāk stradāt un ar to iespējams sadzīvot, paskaidrojot bērnam ka viņš mazāk vērtīgs ja viņam secind hand drēbes, vai kaut vai humpalās piemeklējot īsto izmēru; bet maniem vecākiem nebija laika ne intereses zināt ka man peimētotas drēbes, ko vilkts uz skolu, un dēļ jūtos nepilnvērtīgi.