Es nezinu ko iesākt. Kādu laiku jau esmu pamanījusi, ka man sāk parādīties domā par citiem vīriešiem, doma par jaunu iepazīšanos liekas tik interesanta, es to ļoti vēlētos, tāpat arī doma par skūpstu ar kādu citu šķiet tik laba... Nē, nu skaidrs, ka attiecībās esot kādā brīdī visi jau sāk saprast, ka bija taču foršas tās pirmās sarakstes, pirmās iziešanas laukā un tas tā vairs nebūs, ja uz savu vīrieti jau skatās kā uz topošo vai jau esošo vīru, bet man šobrīd to ļoti prasās un es jūtos tik ļoti slikti tā dēļ.
Šķiet man sāk zust jūtas pret esošo partneri. Es gan pieļauju domu, ka tas ir tādēļ, ka pārāk daudz esam kopā. Šis vīrusa laiks mani ir piespiedis strādāt no mājām, taču arī ne uz pilnu slodzi, dzīvesbiedram šobrīd arī ir tā, ka viņš ir vairāk mājās kā darbā, līdz ar to nav īsti citas darīšanas un tā dīkšana mājās līdz tam novedusi. Lai arī iepriekš es biju tā, kas spēja teikt, ka man neapniktu būt ar viņu divatā, un tas nav nogurdinoši, bet tagad gan šķiet pretēji.
Viņš to jau nojauš, saprot, ka vairs nedavāju to uzmanību, ko iepriekš. Bet taisnība, ka viņš dara visu un vēl vairāk - gan pievērš man pietiekami uzmanību, rūpējas par mani, smīdina un vēl daudz ko citu, ka man vispār nevajadzētu sūdzēties. Es zinu, kādas man bija jūtas iepriekš pret šo cilvēku , nu nevar tas viss tā izgaist, bet kā man rīkoties tagad? Nu es nejūtos kā iepriekš. Varbūt kādai ir līdzīgi, sēžot mājās? Varbūt, ka tas beigsies, kad dzīve būs atpakaļ savā ritmā? Taču es domāju par citiem vīriešiem.., es nekad nevēlētos, lai viņam tādas domas par sievietēm nāk galvā. Man ir ļoti paveicies ar savu partneri, bet es nesaprotu, kādēļ es to šobrīd nespēju novērtēt.. Vai ir kas tāds, ko vispār es varētu darīt? Es vienkārši pati mokos savās domās, taču es vēlos atgūt to, kas bija iepriekš, viņš kā cilvēks nav mainījies, un es taču viņu mīlēju..
Atvainojos, ja kaut kas šķita neloģiski uzrakstīts, rakstīju visu pēc kārtas daudz nepiedomājot, vēlos ātrāk saņemt kādus padomus. :(
325
