Mums bija problēmas attiecībās arī pirms tam, liela raksturu nesaderība. No viņa puses sekoja kas negaidīts, vienā brīdī sakravāja mantas, paņēma pauzi uz kādiem diviem mēnešiem. Tajā dienā viņš teica: "Es vispār nedaudz nošokējos par to, ka prasīji, vai tagad vari tikties ar citiem. Nezinu, vai tajā brīdī tas bija tik svarīgi. Tiešām šis bija grūts lēmums, bet es domāju un arī Tu saproti, ka mums abiem tas nāks par labu." Pēc tam viņš vairākas reizes atkārtoja: "Nu, un? Ja gribi, vari meklēt jaunas attiecības. Man ir vienalga." Pēc tam, kad centos būt laimīga bez viņa: "Tu pati mani nokaitināji. Loģiski, ka es tā teicu, jo domāju, ka vismaz beidzot atslābsi un liksi mani mierā. Es zināju, ka tā notiks, jo tas bija pirmais jautājums, kuru man uzdevi, kad braucu prom." Apmēram tā, ja es būtu ieklausījusies viņā jau no paša sākuma, nekas tāds nebūtu noticis. Manuprāt, cilvēkam ir jādomā par to, ko otram saka, arī dusmās. Nu, nevar tā: "Es pateicu. Kāpēc manī vispār klausījies? Pēc principa - še tev, ja jau tā saki, lai tev tiek." Krāpšana ir visu problēmu sekas, nevis cēlonis. Nezinu, kāds ir risinājums šai situācijai. Neesmu marionete, lai mani tā raustītu pa labi un pa kreisi. Atliek tikai pasaukt un pārliecināties, cik laba viņa ir gultā, lai dabūtu to, ko grib, iedot liekas cerības un beigās pasūtīt. Man ir ļoti grūti un neizsakāmi sāpīgi viņu tā vienkārši atlaist vaļā. Nespēju būt blakus nevienam vīrietim, jo nemitīgi domāju par savu bijušo. Saprotu, visu nevar novelt uz alkoholu, jo pat reibumā cilvēks aptver, ka ir otra puse, taču tā notika. Esmu pazemojusi sevi līdz pēdējam, skrējusi pakaļ, bet no tā jēgas nekādas. Biju iztēlojusies, ka mums būs kopīga nākotne un ģimene, taču tagad liekas, ka pati esmu to sagrāvusi.
9
