Garš stāsts īsumā: pusotru gadu tam atpakaļ es Origo iepazinos ar sievieti. Mēs sākam ar viņu tikties. Katru brīvdienu nogalē es īrēju diennakts dzīvokļus, jo gan pie viņas, gan pie manis nevarēja (viņa uz to laiku dzīvoja ar mammu, es – ar brāli). Pa darba nedēļu mums baigi daudz nesanāca tikties, jo viņai ir bērns no iepriekšējas laulības. Kaut kur pēc gada šādu tikšanos viņa sāka man sūdzēties, ka viņai tas viss ir apnicis – sakot, viņa grib redzēt mani biežāk, nekā reizi nedēļā.
Tad es noīrēju dzīvokli tieši viņas mājā, tikai blakus kāpņutelpā. Tomēr es tur lāgā nedzīvoju – pēc darba (es strādāju naktsmaiņās) es devos gulēt pie brāļa un brīvdienās mēdzu pa dienu arī aiziet pie sevis pastrādāt pie datora (man ir gan pamatdarbs, gan brīva laika piestrādāšana). Viņai tas viss baigi nepatika. Tā, piemērām, viņa bieži mani zāģēja par to, ka es no viņas it kā muku prom, nāku kad gribu, ka viņa mani gaida, bet es pie viņas gan nesteidzos,
allaž prasīja precīzo laiku kad es atnākšu un uzbruka man (morāli), ja es nācu pusstundu vēlāk utt. u.tml. Šovasar viņa man uzrakstīja WhatsApp’ā ka grib apprecēties. Man nebija nekādu iebildumu, bet es viņu pabrīdināju, ka zīmogs pasē neko nemaina. Viņa man uz to atbildēja: ja tas neko nemaina, tad kur ir problēma apprecēties? Nekur, teicu es un mēs apprecējāmies. Bet tiklīdz tas notika, viņa vēl vairāk sāka uz mani spiest, lai es vairāk laika pavadu dzīvoklī,
kuru es viņai noīrēju – lai es tur nāku gulēt pēc darba, lai es tur pavadu visas savas brīvdienas, lai es tur arī strādāju. Es mēģināju viņai paskaidrot, ka esmu mākslas cilvēks – ka es esmu rakstnieks un priekš manis ir ultra-svarīgi pabūt vienam, kā arī man ir svarīgi lai būtu klusums. Tur, kur viņa dzīvo, es nevaru dabūt gan to klusumu, gan tos darba apstākļus kas man ir nepieciešami, lai es justos komforti.
Tieši pretēji, mājās, pie brāļa, man ir gan klusums, gan vienatnība (brāļa ilgu laiku nemēdz būt mājās), gan jau sen sakārtota darba vide – dators, kur ir visi man priekš darba nepieciešamie faili, programmas un to iestatījumi.
Jautājumi:1) Kā viņai lai paskaidro, ka esmu rakstnieks, ka man ir svarīgi pabūt vienam klusumā? Ka man pie sevis ir daudz ērtāk strādāt un dzīvot, ka tur ir jau sen sakārtota darba vide... Kā lai viņai nodot šo ideju, šo domu, a? 🤔
2) Kā viņai paskaidrot, ka tas viss ir ok? Ka mana uzvedība ir normāla un ka es nedaru neko sliktu? Es taču nedzeru, neeju uz bāriem vai klubiem, nespēlēju azartspēles – es vienkārši eju pie brāļa, tur sēžu viens dzīvoklī un rakstu vai klausos mūziku.
3) Vai ir vērts šajā gadījumā vērsties pie ģimenes psihologa? P.S. Viņai vēl baigi nepatīk, ka es pamostoties no rīta, varu neēst viņas brokastis un nedzert ar viņu kafiju, bet pēc tam aiziet pie sevis un tur jau izcept sev olas un iedzert kādu kafijas tasīti.
P.P.S. Nezinu vai tas ir svarīgi šajās diskusijas gaismā vai nē, bet mūsu mājas – runa iet par manu priekš viņas noīrēto dzīvokli un savu, brāļa dzīvokli – atrodas piecu minūšu attālumā viens no otra 🙄
1072
