Kādā vecumā saprati savu vietu sabiedrībā?

Joprojām nezinu savu vietu un nesadzīvoju vispār nekā ar savu vietu.

5 gadu vecumā es sapratu, ka dzīve ir sūdu bedre - neatkarīgi no tā, vai ir nauda vai nav naudas. Esmu dzīvojusi dažādos līmeņos - gan turībā un bezrūpībā, gan nabadzībā, manu pasaules izjūtu naudas kvantitāte nemaina.

Paga, Jums kāds ierāda vietu?

Nepiekrītu, ka bērni nezin savu sociālo/hirarhisko vietu. Bērni ļoti labi zin. No situētākām ģimenēm ir iedomīgāki un nevēlas ielaisties ar kuru katru. Bet no nabadzīgākām vēlas mainīt savu hirarhisko statusu/ to pacelts. Tāpat vēlas iegūt materiālus labumus/ draudzējas ar labāk situētajiem, mēģina tos izmantot. Tāpat atceroties teiksim 9 gadu posmu. Tad jau tajos laikos, pat cīnījās par uzmanības pievēršanu meitenes no to puišu klases kas varētu saukties ''augsts sociālais stāvoklis' (vecākiem protams) ... un tagad atceroties un paskatoties bildes.... tad nav pat īsti simpātiks ... un man neliekas ka aŗī gudrs.

Mums klasē arī bagātajām meitenēm bija vairāk pielūdzēju. Puišiem arī. Bet tas vairāk ap vidusskolu. Pirmajās klasēs vēl ne. Jautājusms katrai (-am) atsevišķi.

parunasimparlaiku @ 03.11.2020 11:53

Mums klasē arī bagātajām meitenēm bija vairāk pielūdzēju. Puišiem arī. Bet tas vairāk ap vidusskolu. Pirmajās klasēs vēl ne. Jautājusms katrai (-am) atsevišķi.

mums sakumskolā bija tā, ka dažiem (pat dažam) no vecākajām klasēm skrēja pakaļ meitenes arī no manas klases. Un konkrēti tā, ar kuru uz to brīdi bijām labakās draudzenes. Bet lai gan viņa ļāva savās rozalinads kasetēs parakstīt porņukus (nejokoju) un necēla traci par to (laikam tapēc, ka nesabojāja viņas mīļākās Anakondas un Skallijas un Maldera kasetes) , viņa tā arī neiekļuva patstāvīgajā uzmanības pievēršanas sarastā (Nabadzīte, limitets vietu skaits bija TIKAI 4). Tikai kasetes izbojāja.
Tā ka tāds arī bija.

Ir labi apzināties, no kurienes tu nāc. Taču iet gan iešu tur, kur gribēšu.

Piekūns @ 03.11.2020 12:55

Ir labi apzināties, no kurienes tu nāc. Taču iet gan iešu tur, kur gribēšu.

Same, arī es sevi neindificēju ar vietu no kuras nāku, un ir baigi forši, ka var dzīvot pa savam.

4. klasē (kādi 11 gadi bija) klasesbiedriem pēkšņi uzradās mobilie telefoni ar krāsainiem ekrāniem, bildēm, polifoniskajām melodijām un spēlītēm. Man nebija telefona un sapratu, ka tuvākajā laikā arī nebūs. Pēkšņi jutos izkritusi no bara. Tas bija brīdis, kad sāku izjust, ka mana ģimene ir mazāk situēta.