Esat bijušas tādā situācijā, ka ļoti, ļoti vēlaties bērniņu, bet jūsu otra puse vēl vēlas nogaidīt?
Esam paŗis reizes runājuši par mazo, bet vienmēr ir frāze "tagad vēl ne, pēc kāda laika"?
Man jau tas bioloģiskais pulkstenis liek par sevi manīt pēdējos trīs gadus, bet cik skatos, ka viņam tā nav. Viņš ir ļoti atvērts bērniem- draudzīgs, ar visiem radinieku bērniem spēlējas, priecīgs, laimīgs, pēc kaut kādām kopīgām atrakcijām, bet savus - ne.
Godīgi, jūtos nožēlojami.
Viņam pat nav normālu argumentu, kāpēc tik ļoti nē. Nav arī konkrēta termiņa. Sākumā runājām, ka "pēc pus gada taisīsim", tad tas ievilkās, tad domājām "kad pabeigsim remontu", tad sākās pandēmija un tagad vairs pat nav konkrēta atskaites punkta, kuru gaidīt, kad beidzot būs mazulis.
Lai gan ikdienā saka, ka mīl mani, ka grib mani, bet sāk likties, ka esmu kaut kāds pagaidu variants, kuru nemaz negrib tā pa īstam.
Abi 30 gadīgi, abiem nav bērnu, labi darbi (viņam labāks), kas nozīmē, ka finansiāli arī esam stabili. Vieta, kur mazo audzināt arī būtu, jo abiem savi īpašumi. Citi faktori arī ir ļoti labi - vecmāmiņas, radinieki u.c. Kopā divus ar pusi gadus apmēram.
Kā šādas situācijas parasti beidzas? Kā man rīkoties? Un vai jūsu prāt te vispār ir jēga runāt/ gaidīt?
8
