Mēģināšu ļoti gari neizteikties, bet lūk situācija šāda..
Ap janvāra sākumu pārvācos dzīvot uz arzemēm pie sava dzives biedra. Latvijā man īsti nebija ne radu, ne draugu tādēļ neredzēju iemeslu kādēļ to nedarīt, bija darbs no kura aizgāju sakarā ar pārvākšanos. Draugs pelna ļoti smuku summiņu un teica, ka varot darīt šeit ko vien vēlos, gribi mācīties, mācies, gribi strādāt, strādā, negribi darīt neko, nedari neko, galvanais lai esmu laimīga un daru ko vēlos darīt. Problēma ir tāda ka es nezinu ko man darīt, pluss vēl šitas covid19 sākas un neko nekur īsti darīt arī nevarēja. Beigu beigās sanāk ka es neko nedaru, visu dienu sēžu mājās un degradējos, bet ir jau tik tālu ka neko arī vairs negribas darīt, kas pavisam noteikti nenāk man par labu jo man ir tā gadsimta slimība - veģetatīvā distonija. Gribu sākt ar jogu nodarboties, bet nezinu kā lai saņēmās, vispār gribas aktīvāk sākt dzīvot, bet esmu iesūnojusies pa to māju līdz pēdējam. Katru dienu pavadu ar iekšēju trauksmi un reiz pa reizei uznāk panikas lēkme, es saprotu ka tas ir no bezdarbības, jo nav ar ko smadzenes nodarbināt, tādēļ meklēju problēmas kur viņas nav. Varbūt kādam ir bijusi līdzīga situācija, ka tik no šitā apburtā apļa ārā, ko jūs parasti darāt kad ilgu laiku jāpavada mājas?
4
