Par jebkāda veida attiecībām. Varbūt iemesls ir audzināšana un mentalitāte, taču arvien vairāk jūtu, ka man nav principā nevienu īstu, patiesu, dziļu, kvalitatīvu attiecību.
Ir 2 draudzenes, bet arī ar viņām nespēju tā no sirds "saslēgties". Vai nu viņas ir aizvērtas, vai arī varbūt es pati tāda esmu un tāpēc viņas tādas šķiet. Arī ar vecākiem ir drīzāk sadzīviskas attiecības. Ar brāli arī - ka labām paziņām. Ar māsu pēdējā laikā liekas, ka abas esam tādas "pa īstam", taču viņai ir tik maz laika, dara darbus par visiem, raujas uz visām pusēm. Ar draugu (drīzāk jau eksdraugu), arī bija vai nu kopigas aktivitātes, vai viņa likto lietu pildīšana vai arī drausmīgi dziļi, skaļi, riebigi strīdi / tajos strīdos gan šķita, ka esam vismaz kaut cik jutīgi.
Viss ir tāds weeh.. Virspusējs un pliekans. Un sāku saprast, ka ja man tādi šķiet man gandrīz visi apkārtējie, tad drīzāk vaina ir manī, lai gan visu laiku šķita, ka es taču esmu tik empatiska, iecietīga, mīļa utt.
Nu es pat nezinu, ko lai te saka.. Psihoterapeits manaā budžetā šobrīd neietilpinās, lai gan redzu, ka ļoti vajadzētu. Beidzoties esošajām attiecībām, saprotu, cik patiesībā galvā sajāta esmu.
Vel kādai ir bijušas šādas sajūtas? Kaut kāda ne piederības, vientulības sajūta? Es it kā sevī pastāvīgi cenšos kultivēt optimismu, labestību, izzināt sevi, taču tas viss liekas tads virspusejs, un es netieku dziļākā līmenī. Arī pati ar sevi attiecībās esmu ļoti tālu no sevis. It kā esmu, bet drīzāk eksistēju un lidzaspastavu citiem. Kaut kas jocīgs. Nesen piedzima mans bērniņš, esmu arī jaunizcepta mamma, tāpēc gribas vēl vairāk ko īstu. Bet galīgi liekas, ka nesanāk.
3987
