Sveiki! Virsrakstā nekļūdījos.
Šodien sanāca palasīt lietas, kas liecina, ka esi toksiskās attiecībās, un pieleca, ka esmu tā, kas attiecības padara toksiskas.
Esmu jauna - 20 gadi, pirmo reizi esmu nopietnās attiecībās ar 3 gadus vecāku puisi. Dzīvojam kopā, viss labi, bet citreiz uznāk kaut kādi untumi - gribu izlasīt ziņas, palieku greizsirdīga, jo ikdienu darbā puisis pavada ar skaistām kolēģēm utt. Labi, pēdējā laikā cenšos mēli turēt aiz zobiem un neizmest absurdas frāzes. Citreiz palieku ļoti dusmīga par totāliem sīkumiem, tad viņš mani nāk samīļot, kas mani sakaitina vēl vairāk un viss slikti. Vienkārši daru stulbas lietas. Jā, jūs varat mani saukt ļaunos vārdos un teikt, ka neesmu normāla, bet es gribu būt labāka.
Vienreiz bija pieredze, kad notika man tāda kā ego nāve, tajā vakarā, piemēram, draugs pateica, lai neuzbāžos, lieku mieru, kaut ko tādu, un man nebija nekāda personīga aizvainojuma, vienkārši "okey" un liku mieru. Bet ikdienā tā nav, viss obligāti jāuztver personiski, jāapvainojas utt. (mazvērtības komplekss much?)
Draugs jūtu, ka mīl, lutina, rūpējas, nekad neko sliktu par mani nav teicis, bet es kā zoss savā galvā neticu, ka mani mīl. Neticu, ka var tā. Varbūt bērnība to ietekmējusi, jo bija cilvēki, kas teica, ka mīl, bet nekad nav to parādījuši ar darbiem, jo kā vajadzēja kaut ko izdarīt, iestājās vienaldzība, un mani pievīla. (vecāki ar alkohola atkarību)
Es pat nezinu, ko gribu, lai pasakat, ka ir iespējas mainīties? Ka neesmu unloveable un metama laukā? No idea.
Sāku sportot, tas sakārto nedaudz galvu. Terapeitu nevaru atļauties. Man ir draugi un intereses, skola. Ar citiem cilvēkiem, manuprāt, nav toksiskas attiecības. Kādi būtu pirmie soļi, lai glābtu sevi un saglabātu attiecības, nemocot otru cilvēku? Paldies.
3
