Par bijušajiem

Nē.

Kādēļ tā? Bija sāpīga šķiršanas? Vai tomēr jūtas attiecībās nebija tik spēcīgas?

Man bija neizsakams riebums un pretigums, nevareju atkratities, taisija dramas, nelika mieru nez cik gadus. Cilveks, kas apveltits ar neadekvatu greizsirdibu un privatipasnieciskumu, nogalina jebkadas jutas. Bijam gandriz tris gadus kopa, sakam satikties, kad man bija 16 gadi, vins bija 4 gadus vecaks.
Uzskatu, ka var iekrist ta, ka stav pari visam parejam, kas bija un pec tam, bet ne vienmer tai jabut pirmajai.

Spriest īsti nevarēšu, jo arī man tagadējais draugs ir pirmā mīlestība un es viņam tāpat. Bet, manuprāt, kaut kādā mērā tā ir taisnība, ka pirmā mīlestība ir tā pirmā un atšķirsies no citām (nākamajām), bet tas atkal individuāli, jo ne visi tam piekrīt. Es laikam tam piekritīšu, jo ja tagad es izšķirtos ar draugu, domāju, ka nevarētu viņu izmest no galvas ļoti ilgi, kur nu vēl no sirds, jo lai vai kas notiktu man viņš vienmēr būs sirsniņā. Pat ja arī attiecības slikti beigtos.
Ja mans draugs runātu manā klātbūtnē, ka joprojām domā vai nedod dievs, mīl savu pirmo meiteni, tad atā.. Un laikam jau arī nepatiktu, ja vispār par to runātu. Laikam labāk tad lai nerunā ar mani vispār par tādām lietām, kas saistītas ar pirmo meiteni.
Nezinu, varbūt būšu bērnišķīga, bet noteikti mani tas aizskartu, ja draugs pateiktu, ka viņam pirmā mīlestība joprojām sirsniņā.

Pirmās attiecības atnesa ļoti daudz negatīva, tāpēc palicis ir tikai tukšums un prieks par pieredzi. Biju jauna un naiva, viņš ļoti nekaunīgs un egoistisks tips. Cik zinu no kopējām paziņām, ka vēljoprojam tāds ir. Viņš dzīvo tagat ar meiteni ar kuru tolaik draudzējos, ļoti bieži šķiras. Vēljoprojam nestrādā, lai gan ir 29 gadi un vislaik melo. Ir pa visiem šiem gadiem ik pa laikam rakstījis Facebook, bet nekad neatbildu. Viņš uzskata, ka esmu dusmīga un vislaik atvainojas, bet es neesmu dusmīga, man vienkārši ar tādu cilvēku nav nekāda interese kontaktēties.

Vai pirmo mīlestību var nosaukt par mīlestību? Daudzos gadījumos tā ir tikai aizraušanās. Arī manā gadījumā jaunības stulbuma dēļ divus gadus biju kopā ar cilvēku kuru nemīlēju. Tā bija kā ilūzija, jo redz pirmais čalis kurai tu patīc un viņš tev simpatizē tātad mīl.
Daudzi to pirmo mīlestību uzskata par tik svarīgu, jo kopā darītas daudzas lietas kuras ir pirmās. Man tās visas lietas saistās ar cringe. Jo kad izņem ārā "mīlestību" tad saproti cik viss bija neveikli un stulbi. Piemēram, sēdēt ceļmalā uz akmens un zem lielas šalles bučoties un garām brauc mašīnas, cilvēki skatās. Nu kas tur romantisks vai ko atcerēties ar labām atmiņām ?
Nē mans pirmais vīrietis nesēž manā atmiņā vai sirdi kā kaut kas labs, jo arī šķiršanās bija sāpīga.
Ja mans vīrietis teiktu ka pirmā mīlestība vēl aiz vien ir sirdī protams būtu greizsirdīga. Es nevaru iedomāties kā sirdi var būt divas sievietes. Protams, var atcerēties kā cilvēku ar kuru kopā ir daudz atmiņas, bet romantiskā veidā... Khem..

Es šādā situācijā greizsirdīga nebūtu, jo tā ir otra cilvēka pagātne, kas, protams, paliek atmiņās. Kaut kādas lietas, kuras darītas ar pirmo mīlestību. Un tas ir normāli. Protams, būtu savādāk, ja šajā situācijā puisis kontaktētos ar to pirmo mīlestību - tas gan nepatiktu-, bet, ja tas ir tikai izteikums, tad brēku neceltu un neapvainotos. :)
Ja par sevi, tad par pirmo mīlestību nedomāju, jo tā vairāk bija tikai pusaudžu vecuma aizraušanās un pieredze, kā te iepriekš minēja. Tagad, gadiem ejot, sāku tikai pamazām saprast, kas ir mīlestība.

Ja tādos gados to var saukt par mīlestību tad, jā, sirdī ir palikušas atmiņas par pirmo mīlestību. Bet tas, kas palicis nav vairs mīlestība bet tāda "vienkārša sajūta", jo tomēr ar cilvēku kopā ir bijušas patīkamas atmiņas un simpātijas. Tāpēc varu teikt, ka dziļi dziļi sirdī ir, bet tikai priekš atmiņām.
Mīlu to cilvēku ar ko esmu tagad kopā un šīs ir īstās attiecības par kurām satraukties.
Ja puisis skumstu pēc bijušās/bijušajām tad noteikti nepatīkami bet ja tā kā mana situācijā tad tomēr nav stresam pamata.

Mana pirmā mīlestība bija 9.klasē, skaisti, romantiski, nevainīgi. Diemžēl viņam nācās pārcelties tālu prom un tā arī viss izjuka. Atceros to visu tikai ar prieku, jo tik tiešām tas bija skaisti, pirmais skūpsts, garas pastaigas, filmas, sarunas, slapstīšanās skolas gaiteņos, lai citi neuzzina.?
Bet runājot par nopietno mīlestību, kur sekoja sekss, kopdzīve, tad satiekot viņu, gribētos iespert pa olām tā kārtīgi. Tajā laikā biju muļke, tikko 18 gadi, saņēmos kredītus ātros, lai varētu kungu uzturēt, prasīju vecākiem naudu, lieki piebilst, ka šis pat maizes kukuli nevarēja nopirkt. Beigās pats sāka spēlēt datorspēles, aizgāja no augstkolas.?

pirmā mīlestība nekad nepazūd no sirds

Lai gan cilvēcīgi spēju to saprast, jo arī mans bijušais mani atceras un neliek mierā pat pēc sasodītiem 8 gadiem kopš izšķīrāmies, es būtu domīga, ja mans puisis tā paziņotu, būtu daudz jautājumu. Rādās, ka ne vien sievietēm ir problēmas ar fatālu faktu noturēšanu pie sevis, bet arī stiprajam dzimumam. Manuprāt, ir normāli atstāt kaut ko pie sevis, izvērtējot - var / vajag teikt vai labāk nē.
Savas pirmās attiecības un it visu, kas sekoja pēc tām, uztveru kā labu mācību stundu, bez kuras es šogad, kad bijušais man uzrakstīja, paziņojot, ka vēlas tikties, nebūtu spējusi tik aukstasinīgi viņa aicinājumu ignorēt. Šobrīd ar lielu atvieglojumu varu teikt, ka sirds par viņu vairs netrīc.
Bet ir citi vīrieši, kurus atcerēšos savā dzīvē, lai arī mūsu ceļi ir pašķīrušies vai pat nav savijušies. Par tiem vairs nevienam no vīriešiem, kas ienāks manā dzīvē, nestāstīšu.

Jūs nedaudz visas ne tā sapratāt, tur nav tā , ka vins viņu vēl mīlētu vai rakstītu vai domātu par viņu joprojām, bet viņš izteicas tā , ka tā bija pirmā pieredze, pirmā stiprā mīlestība, ilgstošas attiecības un to Tu atcerēsies vienmēr, pat ja Tu tagadējo partneri mīli.
Viņam arī nav diez ko labas asociācijas par viņu, viņš izsakās nepatik labi ja viņa ieminas par pirmo partneri, jo viņa viņu nokrapa un tas vēl bija sāpīgi. Vienkārši pirmā paliek pirmà

Cilvēks, ko kādreiz esi mīlējis, nekad pavisam neizkritīs no prāta, pat ja attiecības bija nelaimīgas un neveiksmīgas. Pirmā mīlestība ir spēcīgs emocionāls pārdzīvojums, ko tā vienkārši aizmirst nav iespējams. Par to nav ko apvainoties uz otru cilvēku, jo pašām visticamāk ir tāpat.

Protams cilvēks kurš ir pavadījusi otrā cilvēka dzīvē kādu noteiktu laiku radījis emocijas, atmiņas nekad tā vienkārši nepazudīs no prāta. Protams ja viņš nedomā par to sievieti ikdienā tad ir labi. Un viss kārtībā. Bet ja sāk teikt, ka veca mīlestība nerūs un sāk domāt ka varētu kut ko izvedot tad jau tas nav pareizi.

Es pati zinu, ja man tā mans vīrietis pateiktu būtu ļoti nepatīkami, bet tas būtu jāsaprot . Esmu pārliecināta, ka iepriekšējā sieviete arī viņam dziļi sirdi sēž vēl, bet tā kā es jutu , ka vins mani mīl , lolo un novērtē tad viss kārtībā. Noteikti ja man būtu bijusi mīlestība pirms tagadējā , man arī joprojām sirdi tā dziļi stāvētu. Grūti saprast otru cilvēku ja tādā situācija neesi bijis.

stulbi viņš pateica. diez vai speciāli mēģināja sāpināt tavu draudzeni, vai vienkārši nedomā par neko, tikai runā :D

Vīrieši kādreiz mēdz būt stulbi un pasaka kaut ko, kas uz mēles, ļaunu nedomājot. Šis gan jau arī bija tas gadījums. Es neapvainotos, bet puisim arī nevajadzēja ko tādu teikt, jo tomēr nedaudz nepatīkami. Ir lietas kuras var arī nepateikt, bet piekritīšu viedoklim par to, ka pirmā mīlestība vienmēr sēdēs sirsniņā, tomēr jautājums vai pirmais partneris ir arī pirmā mīlestība (tas vadoties pēc Kiskismau viedokļa par aizraušanos un tām visām "jaunajām" emocijām, kuras tajā brīdī varbūt uzskatītas par mīlestību, bet tagad atceroties tā nemaz nav).
Runājot par savu pieredzi - kad izšķīros ar pirmo mīlestību (bez strīda, pa mierīgo, jo uz to brīdi tās bija tādas "nepareizā laikā" attiecības) pēc tam ilgu laiku domāju par viņu un pat kad biju attiecībās ar citu partneri, bija reizes kad aizdomājos, ka laikam jau nevienu vairs nemīlēšu tā kā viņu. Bet kaut kā dzīvē viss sagadījās tā, ka atkal esam kopā, tāpēc sava pirmā mīlestība sēž sirsniņā un prātā visu laiku.?
Vēl varētu piebilst, ka bieži vien cilvēkiem tajās sirsniņās sēž nevis tieši noteikts cilvēks, bet gan atmiņas, notikumi, kuri saistīti vai piedzīvoti ar šo cilvēku, bet tas tikai tāds mans novērojums, kad kādreiz ar draudzenēm apspriežam bijušo tēmu.

man nu pavisam noteikti pirmā mīlestība nav sirsniņā. man pret to cilvēku ir pilnīga vienaldzība, pat riebums un nesaprotu kaa vispār ar tādu varēju saiet kopā.
bet par šo situāciju - nu apvainotos gan es ja mans draugs tā pateiktu, bet pamest jau nepamestu viņu. ganjau tava draudzene jūt ka mīl viņu nevis visu laiku domā par to pirmo.

Nē ,nav aizvainojuma ,nekā vienkāršs cilvēks.

Šausmīgs riebums pret to cilvēku šobrīd ir. Neko sliktu it kā neizdarīja, bet still, atceroties to visu, tā cringe sajūta iekšā, no kuras nevar atkratīties.

Ja pareizi atceros, šī problēma bija arī Tev, ar tagadējo partneru. Mīlēja Tevi, tikmēr domāja un atcerējās par bijušo.
Tas nav labi ilgtermiņā, bet, ja esat ātri ielekuši attiecībās, tad ir normāli, kamēr 'attiet' atcerēties par iepriekšējām attiecībām, īpaši, ja tās ir pirmās.
Bet ilgtermiņā, vai tas ir labi? Ja pirmās attiecības ir kkur zemūdeņos, jā. Domāju ik katram pirmās attiecības ir ieņēmušas svarīgu lomu dzīvē, tomēr ar robežām. Cieņas līmēnī.
Ja šis ir 'asking for a friend' gadijums un vēljoprojam mal to pašu veco dziesmu, no tāda šķirtos. Bet tas jau ir cieņas jautājums pret sevi.