Attiecības ar brāļiem/māsām

Man ar vienu no māsām nav bijis kontakts nu jau 3 gadus. Neko traku tur nesaskatu. Strīdi ir bijuši vienmēr un es ar toksiskiem cilvēkiem negribu kontaktēties. Kādreiz mamma vai tētis pastāsta kaut ko labu vai sliktu, bet man vienalga. Ar otru māsu arī maz kontaktējos, jo viņa tā teikt ir free spirit un negrib ka kāds jaucas dzīvē.
Katram ir sava brīva izvēle ar ko uzturēt kontaktu un ar ko ne. Galīgi neatbalstu - "bet viņš taču ir tavs aisns radinieks, vajag uzturēt attiecības par spīti tam ka viņš ir tāds in tāds. Vecumdienas nožēlosi. Utt."

Man ir brālis no tēta iepriekšējām attiecībām. Viņam ir naids uz manu ģimeni (īpaši manu mammu), ka viņa esot izjaukusi viņa (mana brāļa) ģimeni, kaut gan patiesībā tēta sieva pati no viņa aizgāja pie cita.
Tā kā viņam ir šāds uzskats tad nemaz neraujos ko mainīt un mēģināt kontaktu dibināt. Neapsveicam viens otru nevienos svētkos, satikties sanāk reizi piecos gados varbūt (kad mūsu abu omei iekrīt apaļās jubilejas) un tad ir tikai un vienīgi neveikla sasveicināšanās, bet nekas vairāk. Man pat telefonā nav viņa numura un nezinu kā viņu atrast soc.tīklos. Aizskarta neesmu un man ir vienalga. Vienīgi nesaprotu tos cilvēkus "aprēķinātājus", kuri pie omes brauc, bet pie miesīga tēva gan nē!
Varu padižoties, ka man ir superīgas attiecības ar saviem brālēniem un māsīcām, īpaši tagad, kad esam lielāki un neinteresē tikai bumbas spārdīšana vai ķerenes :D

Tā ir diskutabla lieta, kas tad īsti ir "tuvs cilvēks". Tikai tāpēc, ka esmu piedzimusi vienā ģimenē ar kādu un mums ir bioloģiskas saites, nenozīmē, ka šis cilvēks man automātiski kļūst tuvs.
Man ir vecāks brālis un vecāka māsa. Brāli mīļu ļoti, būtu gatava viņa dēļ izdarīt visu, kas vajadzīgs. Ar māsu attiecības ir ļoti vēsas. Mums vienkārši nav absolūti nekā kopīga, nekā par ko runāt un man ir diezgan vienaldzīgi kā viņa dzīvo un kā viņai iet. Mēs kontaktējamies, ja tas ir galīgi vajadzīgs, bet ja ne, nerunājam ilgiem periodiem.
Nedomāju, ka tas ir pareizi, ja vecāki maisās iekšā un par visām varītēm grib sadraudzināt cilvēkus, kam kaut kādu iemeslu pēc nesaskan. Ar varu mīļš kļūt nevar nekad.

Katram ir sava brīva izvēle ar ko uzturēt kontaktu un ar ko ne. Galīgi neatbalstu - "bet viņš taču ir tavs aisns radinieks, vajag uzturēt attiecības par spīti tam ka viņš ir tāds in tāds. Vecumdienas nožēlosi. Utt."

Šim piekritīšu. Ome šo maļ jau visu manu dzīvi. Ikreiz kad uzpeld sarunās viņš, es izliekos, ka nedzirdu vai neko neatbildu, jo man vienkārši nav ko teikt. To cilvēku nepazīstu un nevaru neko par viņu spriest.

Man ir mazā sise. Nu cik, maza...
Man viņa vienmēr būs maza, pat 70 gados. ?
Mums ir ļoti labas attiecības. Gandrīz kā labākās draudzenes.
Agrāk, pusaudžu gados gan plēsāmies. Pārsvarā par šmotkām, kosmētiku u. C. Sīkumiem. ?

Nevaru iedomāties nekontaktēties ar māsu. Agrāk, protams, bija strīdi un kašķi, bet tagad viņa ir man bez maz vai kā otrā mamma, kurai arī var prasīt palīdzību un padomu. Savukārt draugs ar vienu no savām māsām vispār negrib kontaktēties, ilgāk par pāris stundām paciest nevar

Man nav komunikācija jau vismaz 3 gadus ne ar vecāko brāli, ne māti. Brīžiem sajūtu ziņā tas tav forši, īpaši tad, kad māmiņdienā apsveic sava vīrieša māti un Ziemassvētki ir tikkai otra cilvēka ģimenes lokā. Taču neuzskatu, ka tas ir kas slikts. Īpaši tad, ja šie cilvēki tavā dzīvē neko labu neienes.

Palasot šo diskusiju, gribas teikt tikai to, cik laikam tā ir aktuāla problēma ģimeņu starpā un tas tomēr nekad nebūs nekas foršs, tas vienmēr būs skumīgi, lai arī cik toksisks būtu tas otrs cilvēks, bet tomēr ir reizes, kad neko negribi un nevari izmainīt un tā tas arī paliek.
Man ir 2 brāļi un 1 māsa. Ar brāļiem visu laiku kontaktējos, ar māsu nu jau drīz būs gads, kopš nerunājam. Piebildīšu, ka māsa ir sakašķējusies ar mums visiem, izņemot mammu un tēti, pat ar mammas radiem. Šķiet, ka pati pat īsti neapjēdz, kur ir vainīga un šādos gadijumos mēs, citi, tur nevaram neko palīdzēt.
Pēc šādas pieredzes arī nekad neuzskatīšu, ka tikai tāpēc, ka esam no vienas ģimenes, vajadzētu kontaktēties. Ja cilvēks ir riebīgs, tad viņš ir riebīgs un tālāk katrs pats izvēlas, vai grib savā dzīvē šādu cilvēku. Vecākiem šādās lietās nevajadzētu jaukties, nu vismaz ne ar teikumiem "žēl, ka nerunājiet " vai "ai, taču izbeidziet šitās muļķības un salabstiet" vai arī "ilgi vēl nerunāsiet?". Tādi kā bērnišķīgi jautājumi un vispār nevajadzīgi.

Man ir brālis un māsa, visi esam vienu vecāku bērni. Gan brālis, gan māsa ir stipri vecāki par mani, tāpēc ciešas attiecības nav izveidojušās un neticu, ka tas varētu notikt.
Ar brāli attiecības ir sliktas, kopš pagājušā gada rudens vairs ar viņu nekontaktējos, esmu visur nobloķējusi. Jau gadiem viņa attieksme pret mani un vecākiem (šobrīd gan vairs tikai mammu) ir izteikti augstprātīga. Mamma ir slima, dzīvo viena, viņš par viņu nekādu atbildību negrib uzņemties. Mamma manu nostāju visos jautājumos zina, bet neiejaucas, lai gan esmu viņu pilnvarojusi runāt manā vietā, ja brāļa kungam ir kādi jautājumi. Dīvainā kārtā ar viņu viņš sazinās biežāk, nekā ar mani.
Ar māsu attiecības ir atsvešinātas, jo viņa dzīvo ārzemēs, audzina meitu, cenšas izdzīvot un mums nav nekā kopēja. Sazināmies reizi pa 2-4 mēnešiem, noskaidrojam, vai abām pusēm iet puslīdz labi un viss.

Aizmirsu piebilst, ka kopš ~pilngadības gadiem esmu mēģinājusi attiecības ar brāli uzlabot. Viņam ir brīnišķīga sieva, ar ko mēs ļoti labi saprotamies, taču aiza starp mani un brāli tomēr ir pārāk dziļa un uz maniem satuvināšanās mēģinājumiem viņš nav reaģējis. Tā kā attiecības uzlabot var tikai tad, ja to grib abi cilvēki, esmu aizslēgusi tiltus. Vēl nenodedzinu pavisam, bet aizslēdzu uz, domājams, ilgiem laikiem. Visvairāk žēl, ka līdzi tam ir jāatsvešinās arī no brāļa sievas, bet citu ceļu es neredzu, jo viņa arī ir cilvēks, kurš vienmēr grib, lai visi ir tuvi un draudzīgi, vienmēr pārdzīvojusi par nesaskaņām manā un brāļa starpā.
Ar māsu attiecību uzlabošana, manuprāt, ir visnotaļ bezjēdzīga - viņa izvēlējusies savā dzīvē būt darba zirgs, strādā 12 stundas dienā, ārpus darba viņai nav citu interešu. Esam viena otru dzīves vētrās atbalstījušas, bet neko vairāk par viduvēju sirsnību viena otrai, acīmredzot, nevaram dot. Viņa savā dzīvē neko negrib mainīt, dažreiz ir sajūta, ka viņa apvainojusies uz visu pasauli.

Jā, palasot tiešām liekas briesmīgi, ka ģimenēs tā ir.
Kad dzima mana mazā māsa, es biju ļoti dusmīga uz vecākiem. Negribēju māsu pieņemt, gribēju brāli. Un bija kaut kāda bērnišķīga greizsirdība.
Tad nāca trakie pusaudžu gadi, mantu dalīšana. Tas tik bija laiciņš.
Bet tagad, es esmu no sirds pateicīga vecākiem un māsai pašai, ka man viņi tādi ir. Man ir lieliska ģimene, superīga jaunākā māšele. Protams, pa reizei kāds kašķītis ir, bet tas ir sīkums. Esam vienmēr gatavas viena otru atbalstīt,palīdzēt. Ikdienā komunicejam, dzīvojam blakus.

Man ir māsa, ar kuru nav tuvas attiecības.
Jā, mēs apsveicam viena otru svētkos, ja ģimenē ir kāds sasāpējies jautājums, tad to izrunājam, bet nekas vairāk.
Tiesa gan, es vairākkārt esmu mēģinājusi attiecības uzlabot, bet viņa vienmēr tās sabojā.
Agrāk pat nerunājām aptuveni 3gadus, jo viņa manam vīram (tad vēl līgavainim), pateica, lai šķiras ar mani, jo būšu slikta sieva, jo maizītes vīram uz darbu neuztaisīju. (facepalm) kaut gan es biju tikko no nakts maiņas un vīram bija rīta maiņa.
Un tā katru reizi... :D
Reizēm šķiet, ka viņai skauž mana dzīve, jo esmu daudz jaunāka un esmu daudz vairāk sasniegusi.
Bet nu, toties ar vīra māsu man ir ļoti labas attiecības, jokojamies, ka esam māsas. :))

Man ir 2us gadus vecāks brālis. Mums ir neitrālas attiecības, citreiz pat negatīvas. Viņš nespēj samierināties, ka man tīņu vecumā, augskolas laikos viss bija atļauts, es vienmēr izcīnīju to, ko es gribu, tētim biju mīlulīte.
No manas puses ir bijuši centieni uzlabot attiecības, bet nu nesanāk mums. Sazinamies tikai vajadzības gadījumos vai svētkos

Man laikam paveicies , ir 4masas un 2brali, ar visiem labi satiekam , protams , ir savi strīdi un nesaprašanās , bet tas vienmēr tiek Atrisinātas. Nevarētu iedomāties, ka tas būtu , ja nerunātu ar kādu no viņiem ?

Man nav māsu un brāļu, esmu vienīgais bērns ģimenē, bet draugs ar savu māsu satiek lieliski. Reizēm gan gadās kašķi, bet pieturu abus, lai savācas.

Man mazā māsa ir 12 gadus jaunāka, izpalika teritorijas, vecāku vai mantu dalīšana. Ļoti mīlu un ceru, ka tik super kontakts saglabāsies visu mūžu! Novēlu katram labas attiecības, jo pēc tam, kad vecāki aizies, jūs paliksiet. To mamma arī vienmēr ir teikusi. Skatās uz mani un māsu, smaida, jo sirdsmiers un apziņa, ka viss būs labi un viena otru vienmēr izručīsim :)

ietekmele @ 22.07.2020 18:06

Man mazā māsa ir 12 gadus jaunāka, izpalika teritorijas, vecāku vai mantu dalīšana. Ļoti mīlu un ceru, ka tik super kontakts saglabāsies visu mūžu! Novēlu katram labas attiecības, jo pēc tam, kad vecāki aizies, jūs paliksiet. To mamma arī vienmēr ir teikusi. Skatās uz mani un māsu, smaida, jo sirdsmiers un apziņa, ka viss būs labi un viena otru vienmēr izručīsim :)

O jā, piekrītu 100% katram tavam vārdam.