Es arī esmu salīdzinoši greizsirdīga, bet man tas vienmēr licies savādāk. Man piemīt ļoti spēcīga empātija un (man), piemēram, runājot par šo tēmu tā tikai traucē. Pārāk daudz un pārāk labi nolasu cilvēkus un zinu pat tālākās gaitas, kas vienmēr tā arī bijis (tas šobrīd attiecas uz sievietēm). Līdz ar ko šķiet, ka šī empātija lielā mērā man pastiprina greizsirdību kā tādu. Mana otra pusīte ir izskatīgs, fantastisks puisis un kad vidusskolā sagājām attiecībās, vairākas meitenes bijām viņu noskatījušas. Nu jau vairāku gadu garumā esmu sajutusi, cik joprojām meitenēm viņš šķiet simpātisks un foršs, kaut arī aizņemts. Es itkā par to tikai priecājos, jo zinu, ka attiecībās viņš ir ar mani, tomēr kaut kur iekšā tas kņudina un neliek mesties mierā, jo super labi izjūtu meiteņu attieksmes pamainīšanos, kad tiek viņam tuvāk, kaut tikai parunāties. Attiecības mums kā tādas ir veselīgas, nav nekāda kontrolēšana, scēnas utt. Es galīgi neteiktu, ka esmu ar zemu pašnovērtējumu vai nepārliecināta un uzskatu, ka savā mērā greizsirdība ir laba, tikai jāprot saprast robežas gan kā vienam, tā otram.