Sveiki, pēdējā laikā liekas kaut kas notika un salūza, vai ari es par ilgu biju turejusi sevi visas emocijas un viss pēkšņi uzgāzās uz galvas.
Jūtos iesprūdusi savā dzīvē, nepatīk, kā izskatos, kādu darbu daru un kā pavadu savu brīvo laiku, arī par savām attiecībām vairs nēesmu droša, esam kopa jau 2 gadus, vairāk kārt es aizdomājos par to, ka gribētu būt viena, rūpēties tikai par sevi un atbildēt par sevi, man ir 22 gadi, viņam 29, viņš vēlas drīz jau uzsākt ģimeni, es vēl bērnu nevēlos, pašai nekas ar dzīvi īsti vēl nav izdarīts, bet viņš liekas man to uzspiež, nu vismaz piekrita tagad, kad dzersu ok uz 3 mēnešiem, man ir arī parādījušās bailes būt sasietai ar viņu kopā uz visu mūžu, ja būs kopīgs bērns, tagad es atrunājos, ka vēlos nomest svaru pirms tam un justies labāk fiziski, man bija viens sa 10 nedēļā, to arī ļoti pārdzīvoju, liekas, ka mans ķermenis nenostrādāja kā vajag.
Pēdējo nedēļu es bieži raudu vai esmu vienkārši sliktā omā, mēs par to runājām, viņš uzklausija visas lietas, kāpēc es nejūtos labi, bet es vienalga nevaru izbeigt justies slikti, liekas viņam tas nav saprotams, teica arī, ka es uzvedos kā traka, viņš nesaprot, kas pēkšņi ar mani ir noticis. Pieminēja ari, ka ja vēl turpinās redzēt mani nelaimīgu, tad ies padzīvot pie draugiem, jo negrib mani tādu redzēt, arī par to bērna jautājumu izteicās, ka ja es nevēlēšos atsākt drīz mēģināt atkal, viņš domā mani pamest, jo viņam esot vajadzīgs tas bērns.
Es nesaprotu, vai vaina šobrīd ir manī, vai attiecībās, pirms tam es tā nejutos, varēju iedomāties savu dzīvi ar viņu, kā cilvēks viņs ir labs un mīl mani ļoti, zinu, ka grib man visu to labāko utt. Ja es izširšos, es nezinu, varbūt nožēlošu to visu atlikušo mūžu, negribas pieņemt nepareizu lēmumu, bet no otras puses mans ķermenis sāk teikt lielu nē, man nepatīk daudz kas, ko viņš dara gultā, kā man pieskaras, nepatīk vairs skūpsti, esmu teikusi, ka ir lietas, ko viņš dara, kas man nepatīk, bet viņš ignorē un turpina darīt vienalga, cik reizes man seja ir bijusi ar zilumiem, jo kož tik stipri ka sāp reāli, liekas arī nedomā par mani tādā ziņā, nemaz necenšas. Kā to lai pasaka taktiski, jo nesaprot vai negrib saprast, esam par to runājuši, bet nekas nemainās.
Un tad būtu vēl visa vainas apziņa viņu pamest, negribas jau, lai viņam ir slikti, bet arī saprotu ka tā justies nav normāli, reāli izlikties, ka viss joprojām ir labi.
163
