30 gadi un negribu bērnus

Tāpēc, ka daļa cilvēku nesaprot, ka vecākošanās ir izvēle, nevis pienākums, kas obligāti jāizpilda. Tev nevienam nav jāattaisnojas par to, kā vēlies dzīvot savu dzīvi.

Tādā sabiedrībā dzīvojam. Es arī esmu child-free un mani uzjautrina tā vaimanāšana un mūžīgais izbrīns, kas lielākoties nebūt nav pozitīvs.

Katrs esam savādāks. Arī es savos 17-27gados uz visiem jautājumiem, kad tad tev būs bērns atbildēju, ka nekad. Pēc 27gadi notika klikšķis un nu sagribēju... Un nu secinu, ka esmu sevi ieprogrammējusi tā, ka pie bērna nevaru tikt jau 3 gadus.. Skumji :(

Man ir 28 un es arī īsti nejūtu aicinājumu kļūt par māmiņu. Man gan neviens tā konkrēti nav jautājis, kāpēc nav bērnu vai kad tad būs, bet, ja šis jautājums tiktu uzdots, es atbildētu, ka nav viņa darīšana. Nav jēgas to skaidrot, jo ļoti daudz cilvēku tāpat nesapratīs. Kā arī tas ir ļoti neētiski vispār uzdot tādus jautājumus.

man arī ir 30 un bērnus vēl negribas. vai vispār negribas, es par to pat īpaši nedomāju. bet man neviens neko neprasa un nepārmet :D un tāds pats draugu loks ar cilvēkiem pārsvarā 25-45 gados, kas ir vieni vai attiecības, bet bērns ir retajam. jāmeklē tev domu biedri ;)

Diemžēl tādi ir vairums uzskati. Es nejautāju nevienam kāpēc nav bērnu, mazums tas ir sāpīgs jautājums.
Tāpat ir ar alkaholu.Kadreiz patika brīvdienās ar draugiem patuset, iedzert, klubi utt.. Nu jau vairākus gadus nedzeru vispār. Aizbraucot ciemos vienmēr uzbāzhas, ko ieliet, nu drusciņ. Riebjas, ka nesaprot, ka ir arī tādi, kas prot pasēdēt bez grādīgo.Pat pasakot, ka esi pie stūres jau skaita, cik vari izdzert un ka laiks būs pietiekams un varēsi pēc tam braukt.
Braucot pie ļoti uzbazigiem cilvēkiem paņēmu līdzi Lucky dog stikla pudele(alco FREE), reti kurš zina, ka ir tāds bezalkoholiskais.Aiz muguras nākas arī dzirdēt, ka periodiski esmu stāvoklī, jo nedzeru.

Tāpat ir ar alkaholu.Kadreiz patika brīvdienās ar draugiem patuset, iedzert, klubi utt.. Nu jau vairākus gadus nedzeru vispār. Aizbraucot ciemos vienmēr uzbāzhas, ko ieliet, nu drusciņ. Riebjas, ka nesaprot, ka ir arī tādi, kas prot pasēdēt bez grādīgo.

Pilnīgi pievienojos! Laikā, kad nelietoju alko, jo dzēru AD, daudziem jau automātiski pirmais jautājums bija: "Kurā mēnesī esi? Apsveicu!" Fuj. Parasti pateicu tā, kā ir - ka dzeru zāles un nedrīkstu jaukt, tas jau tās mutes aiztaisīja. Bet vispār cilvēki spēj būt ļoti netaktiski.?

Es arī negribu. Nekad neesmu gribējusi. Man nav instinkta par kādu rūpēties, būt atbildīgai. Vecums man jau tāds, ka bieži brauc augumā par to bērnu jautājumu.
Īsti nesaprotu tos cilvēkus, kas lien citu dzīvēs un izvēlēs, tāda sajūta, ka pašas savu izvēli radīt bērnus nožēlo, bet atpakaļ jau vairs neiebāzīsi un tad nu, uzknābājot citai, mēģina sevi mierināt. Ja cilvēks ir laimīgs paša izvēlēs, citas bērnu neesamība viņu neinteresē.
Jā, es varbūt gribētu, lai mans raksturs būtu ģimeniskāks, skatoties no malas uz citiem, liekas, foršas ģimenes, bet tas nav mans, es zinu, ka bērnu pulciņš man laimes sajūtu nesniegtu, jo nav tāda instinkta.

Tūlīt būšu sasniegusi 30 gadu vecumu. Bērnus negribu, nekad neesmu gribējusi. To, ka bērnus negribēšu, sapratu tad, kad vēl pati biju bērns un nekas nav mainījies. Nekad neesmu jutusi mātes instinktu, nekad neesmu gribējusi pavadīt laiku starp bērniem, nekad neesmu gribējusi uzņemties par kādu atbildīgu. Uzskatu, ka radīt bērnu un izaudzināt bērnu par labu, kārtīgu cilvēku ir darbs. Smags darbs. Un ne visi tam ir gatavi. Un labi, ka tā, jo uzskatu, ka bērnam ir jābūt gaidītam un mīlētam, ne radītam tikai tāpēc, ka tā grib mamma/vecmāmiņa/draudzene/kaimiņiene/sabiedrība. Bērns nav manta, kuru atdot atpakaļ gadījumā, ja nu neiepatīkas. Un tas ir tas, ko parasti atbildu visiem, kuri saka, ka "tas ir savādāk, ja tas ir tavējais" vai "kad būs savējais, tad sapratīsi". Un ja nesapratīšu? Nē, paldies, man nav vēlme eksperimentēt ar tik nopietnām lietām.
Par citu izbrīnu un vaimanāšanu nu jau tikai pasmejos, jo žēl tādu cilvēku, kuri bāž savu degunu citu dzīvēs un nesaprot, ka katram cilvēkam ir tiesības dzīvot tā, kā pats to vēlas.

Kādas dažas ir gļēvules un egoistes. Negrib bērnus, jo nevarēs brīvi skraidelēt un lepēt skropstas un dzert alkoholu kad sagribas. Lūk, ar' visa brīvība. Bērns iemāca vairak kā jebkas cits. Uzskatu to par nenobrieduša cilvēka domāšanu.

Cilvēka misija ir dot nākamo paaudzi, bezvērtīga dzīve bez pēcnācējiem. Izmesta miskastē.

Meija @ 14.06.2020 20:00

Kādas dažas ir gļēvules un egoistes. Negrib bērnus, jo nevarēs brīvi skraidelēt un lepēt skropstas un dzert alkoholu kad sagribas. Lūk, ar' visa brīvība. Bērns iemāca vairak kā jebkas cits. Uzskatu to par nenobrieduša cilvēka domāšanu.

O, sākas. :D

Danni @ 14.06.2020 20:02

O, sākas. :D

Vai ne! ?

Pilnīgi parasts un normāls jautājums(attiecīgajā vecumā), gluži kā "ko dari?" "Kas jauns?", ko visu laiku dzirdam. Drīzāk jāuzdod, kādēļ par tieši šo tā cepies? Parasti, jau no psiholoģijas viedokļa, mūs aizskar un kaitina jautājumi kas ir jūtīgi. Tātad nav gluži tā, ka tev vienkārši vienaldzīgs un pārliecinošs uzskats šajā jautājumā. Ja tā būtu, tad par to neceptos, pasmietos, uztvertu viegli kā jebkuru citu jautājumu ko regulāri uzdod cilvēki un pavisam noteikti neceptu diskusiju, lai gūtu atbalstu, validāciju, tēmā par kuru pati sirdsdziļomos šaubies, uztraucies.

Piekritīšu, ka šādi jautājumi ir ļoti netaktiski. Kur nu vēl, ja uzdod paziņas, nevis tuvākie ģimenes locekļi.

Man 35, nēsmu precējies, nav bērnu un neplānoju.
Lielākā daļa darbakolēģi un radinieki domā ka es esmu jocīgs, vai ar mani kaut kas nav īsti riktīgi :D

Tas nav netaktisks jautājums. Gluži pretēji "taktisks".
Tik pat netaktiski, par piemēru, būs pajautāt impotentam(par šo faktu nezinot) "kā ar otro pusīti?" vai cilvēkam, kurš zaudējis darbu un nevar atrast citu, "kur strādā".
Vienkārši ir jāsaņemās, jārisina vai jāpieņem. Jautājums būtu netaktisks(ētiskā ziņā), ja uzdevējs zinātu par problēmām un tad atkārtotos.

man arī jau kopš sevi atceros ir pārliecība, ka bērnus negribēšu nekad, un jā, arī tagad 28 gados šī pārliecība arvien nostiprinās. ir protams arī man bijuši jautājumi , kāpēc tā, kā var negribēt utml, bet es pa tādiem iesmeju un pasaku ka vot negribu un viss, bet netraucē tie jautājumi man. Man ir nepatika pret zīdaiņiem, nesaskatu viņos neko mīlīgu, nu nav man tāda mātes instinkta, un ir vēl simts citi iemesli kādēļ negribu bērnus.

Man vispār ir sarežģīti.. bērnus vēl negribu, lai gan 30mit vairs nav aiz kalniem. Galīgi nejūtos, ka tagad uz dažiem gadiem gribu iesēsties mājās uz bērna auklēšanu - jo īpaši tagad, kad nosēdējos home režīmā vīrusa dēļ. Tāpat ir lietas, ko vēlos izdarīt karjerā tuvāko gadu laikā, kā arī vēl nealkstu šķirties no savas neatkarības, ko sniedz bezbērnu dzīve. Nu jūs saprotiet, nav vēl tas klikšķis "gribu bērnu". Bet vispār vienu bērnu gribu, īpaši meitu. Kaut kad ļoti vēlāk, pēc 10, 15 vai 20 gadiem ? Bet diemžēl sievietes, atšķirībā no lielas daļas vīriešu, nespēj radīt bērnu teju vienalga kādā vecumā.. Bet nu neko, es labāk vienalga pagaidīšu kādu laiku, līdz tas klikšķis uzradīsies ?Katrā ziņā tā ir katras pašas sievietes izvēle. Esmu pieradusi, kad citi mēdz skubināt uz bērnu taisīšanu, tādās reizēs vienkārši atsmeju, ka nē, vēl nav mans laiks.

Tā mana galīgā doma bija, ka ne jau uzdevējā vaina šādās situācijās, bet gan jautājuma saņēmējā. Un ja viņam tas nepatīkams(kutelīgs), tad vairāk jāstrādā ar sevi šajā “vājības punktā” no visiem aspektiem, nevis jāuzmet lūpa uz uzdevējiem.