Ciemošanās pie drauga radiem

Ja mēs ar vīru viens uz otru apvainotos šādu nieku dēļ, būtu izšķīrušies jau sen. Citreiz braucam pie radiem abi, citreiz nē. Man šķiet reizēm pie saviem radiem aizbraukt ir foršāk vienam - mierīgi izrunāties par visu, otrai pusei arī laiks, kad pabūt vienatnē.
Kāpēc tev jābrauc pie viņa radiem, ja to negribi? Tu taču neatsakies braukt katru reizi. Man tāda attieksme šķistu jocīga un uzskatītu, ka man šādā situācijā ir visas tiesības apvainoties arī uz otro pusi, jo nerēķinās ar tevi.

Ja neliktos ne zinis, tad gan jau, ka rakstītu, ka draugs mani nemīl, viņam pofig. Stulba tēma - tev vienkārši darīt nav ko.

Dīvaini ka viņš tā apvainojas. Varbūt viņš pārprata un uztvēra to kā aizvainojumu vai kā apvainojumu tavas ģimenes virzienā.
Man arī nepatīk braukt pie drauga radiem. Viņi ir skaļi, visu laiku runā par kaut ko, uzdod jautājumu, bet neļauj atbildi pateikt līdz galam . Es to pateicu draugam ka nejūtos ērti, ka ātri nogurstu un tas man rāda galvas sāpes (burtiski ?) un viņš saprot, jo pats zin cik grūti mēdz būt ar viņa ģimeni.
Varbūt tavs draugs uzskata savu ģimenei par tik labu un neredz tajā trūkumus, ka tāpēc arī apvainojās?

Man ar šī brīža draugu ir bijis līdzīgi. Arī esmu klusa kompānijās, kur cilvēkiem savā starpā ir jautri runāties par kaut ko. Liekas - ko nu es tur jaukšos? Esmu tā, kas vairāk klausās.
Bet nu tur arī bija mazliet savādāks iesmesls - laukos duša ir ārpus mājas (tas bija pavasaris), kā arī citas neērtības, kā pieņemsim sausā wc. Man kā pilsētniecei tā ir traģēdija! Brr.
Es arī vienreiz atteicu draugam braukt uz laukiem, jo negribēju un nejutos labi. Viņš ļoti sadusmojās, pārmeta man, ka viņam jau apnicis piekāpties man, lai vienreiz aizbraucu un pārkāpju sev pāri.
Tas man likās dīvaini - kāpēc tik spontāni ir jāizdomā un pēctam jādusmojās par atteikumu? Es nevelku viņu pie saviem vecākiem ar varu.
Bet tad mēs izrunājāmies un viņš man pateica, ka saprot, ka man tur nav ērti un forši atrasties. Teica, ka bija muļķīgi man uzspiest braukt.

Par ko tādu apvainoties? Cik viņam gadi?

Es uzskatu, ka uz svētkiem ciemoties ir patīkami, kad satiec vīra/drauga radus, bet katru nedēļas nogali/mēnesi tas nav nepieciešams. Foršāk, ja šos cilvēkus satiec pēc ilgāka laika, kad ir lietas par ko parunāt un ar ko padalīties, nevis katru reizi, kad brauc ciemos notiek small talk tikai tāpēc ka vajag kaut ko runāt un teikt.
Es savam draugam vienmēr piedāvāju, kad plānojas kāds brauciens, un tā ir viņa paša izvēle - braukt vai nebraukt. Ar šķību aci neskatos, ja atsakās braukt. Pat ja vienkārši pasaka, ka šoreiz negrib.

Es arī vislabāk jūtos vienatnē. Jā, reizi pa reizei aizbraukt ciemos ir viena lieta, bet, ja man būtu pie puiša draugiem vai radiem jāciemojas bieži, tad tas man radītu lielu diskomfortu. Uzskatu, ka tā ir lieta, kura partnerim būtu jāsaprot un jārespektē - ka mēs visi esam dažādi un ka ekstraverts gan jau ar lielāko prieku kaut katru nedēļu dotos ciemos, kamēr introvertam tāda piespiedu socializēšanās sagādā neērtus, nepatīkamus mirkļus. Kā arī nezinu par kādu kompromisu tavs draugs runā, jo man, pēc tā, ko esi uzrakstījusi, izklausās, ka tieši viņš ir tas, kurš neiet uz kompromisu, ja reiz liek tev katru reizi doties ar viņu kopā pie viņa radiem, bet tad, kad beidzot saņemies atteikties, uzmet lūpu.
Es vēlreiz, aci pret aci, nopietni parunātu par šo tēmu un izteiktu savas domas, godīgi pateiktu, ka neatsakies no ciemošanās kā tādas, bet ka tāda bieža ciemošanās tev liek justies nekomfortabli. Ja otrs cilvēks turpinātu ignorēt manas emocijas, aizdomātos par attiecību nākotni.
Un atvainojos, bet man vispār izklausās dīvaini, ka vīrietis var apvainoties par to, ka visu laiku neesi viņam blakus, kad viņš ciemojas pie radiem. Neesat taču saauguši kopā! Tādi uzskati liktos pieņemami tīņiem, bet ne diviem pieaugušiem cilvēkiem. Laiku kopā var pavadīt dažādos veidos, ne tikai visu laiku velkot tevi pie saviem radiem. Atvainojos, ja par skarbu.

Man arī patīk dzīvot savu dzīvi un pie svešiem radiem braukt, jo retāk jo labāk. Pieklājības pēc reizēm var. Šie "pieklājīgie small talk" ir lieka padarīšana.

Man nedaudz citādi - tīri labi patīk visas šīs čupošanās un čomošanās ar radiem, ja tas nozīmē jestru un jautru ballīti, jo esmu komunikabla? Turpretī man nekad netīkas braukt pie drauga vecākiem uz pusdienām.. Sēdi, ēd, dzer kafiju, runā par neko.. Un tad mājās. Pusi dienas izčakarēta. Jo neinteresē tās tēmas, ko apspriež viņi, turklāt nejutu vajadzību būvēt mega tuvās attiecības. Zinu, ka drauga vecākiem patīku, man arī viņi šķiet jauki cilvēki, un ar šo apziņu pietiek. Bet nē, manējais uzstāj, lai vismaz reizi mēnesī aizbraucam uz pusdienām. Es viņam saku, lai brauc viens, viņš man izlūdzas, un es atteikt nevaru. Uztveru to, kā laba darba izdarīšanu viņam par prieku. Ja man vecāki nepatiktu, vai justu, ka nepatīku viņiem, tad gan laikam teiktu, sorry, mīļais, aizmirsti.

Upurēt savas ērtības un labsajūtu kā kaut kāda veida "kompromisu attiecībās" ir par daudz priekš manis, sauciet mani par izlutinātu cacu - man vienalga. Es neesmu attiecībās lai konstanti sevi noliktu kaut kādās situācijās, kurās es jūtos slikti. Es esmu atteikusies braukt ciemos visu laiku, mans vīrietis to saprot. Man nav jājūtas slikti savā dzīvē lai izpatiktu kāda radiem vai tradīcijām vai jo "tā ir pieņemts". Nepatīk man lauki, kuros tu patiesībā neatpūties, jo esi uz turieni aizvilināts "palīdzēt", man nepatīk svinēt ziemassvētkus ar vecvecmāmiņām baznīcās un skaitīt pantiņus, man nepatīk pat svešas virtuves, kurās es nezinu, kur kas atrodas un pannas nav ērtas un izlietne nav tīra, es neesmu laimīga - es nebraucu. Ja viņš to nesaprot, es arī varu izdomāt interesantas aktivitātes ar MANIEM draugiem un radiem, kas viņam nepatiks

pilnībā piektrītu Jupiter.
un apvainošanās kā tāda ir jāatstāj bērnībā.

Pilnībā piekrītu Jupiter komentāram!