Meitenes, man vajag burvju pendeli.var lamāties. Būšu tikai priecīga.
Pusgadu esmu kopā ar cilvēku (nu jau biju), kurš kurī zaļo katru dienu/katru otro. Nepelna naudu. Es pelnu, maksāju komunālos. Geimo dienu un nakti.principā viņa klātbūtne manā dzīvē nedod neko.
Bet vakar viņš paziņo, ka nav jūtu, es neesmu īstais cilvēks un mums jāšķiras. Tagad meklēju dzīvesvietu, bet pārdzīvoju tāpat.
Sakiet, cik zemai ir jābūt manai pašapziņai, ja man tik un tā tas viss sāp? Ar prātu saprotu, ka no tāda cilvēka neko labu sagaidīt nevar, bet es trīcu un drebu un man ir reāli sūdīgi. Dzirdu, kā viņš tur geimo un runā ar spēles biedriem un jūtu, ka mani īstenībā tracina pat viņa balss.
Kā sev iestāstīt, ka tas galīgi nav tā vērts? Es neraudu, nav pat asaru. Šodien esmu uz trankvilizatoriem, jo man ir jāstrādā, bet es vnk nevaru atslēgties no tām sūda domām, kas maļas uz riņķi.
Tas visticamāk ir tikai ievainots ego. Bet vai jums ir kādas tehnikas, kā reāli atsalt, kā saprast, ka tā trūkumu buķete nav tas, ko man vajag?