Autoskola-braukšanas apmācības

Tiesības noliku 4 mēnešu laikā. Braukt sāku jau pēc trešās teorijas nodarbības.
Būt droša un pārliecināta par sevi sāku tikai, tad kad apsēdos viena pati pie stūres. Nepatika tā sajūta, kad vēl kāds sēž blakus un visu laiku Tevi vērtē(protams, pēc tam, kad esi apguvis iemaņas kā vadīt auto).

Tiku pie tiesībām apmēram 6 mēnešu laikā. Gāja visādi. Arī es sākumā baidījos, daudz kļūdījos un stresoju. Domāju, ka nekad nenolikšu tiesības un izraisīšu avāriju drīz vien. Bet tomēr laiks gāja, braukājos ar instruktoru, centos un drošības sajūta parādījās eksāmena laikā. Sākumā ļoti stresoju, bet eksāmenam ejot apmēram 10min paliku drošāka, braucu un tā arī tiku pie tiesībām ar pirmo reizi. Uzreiz pēc eksāmena tajā pašā dienā jau sēdos pie stūres viena pati un jau jutos ļoti labi un droši. Tagad tiesības jau ir 2,5 gadus un jūtos ļoti droši pie stūres, ļoti patīk braukt.

mana pieredze - braucu nedroši līdz brīdim, kamēr notika avārija braukšanas laikā (ne manis dēļ, bet tāpat šoks). tad ieslēdzās kaut kāds instinkts, ka negribu to vēlreiz piedzīvot un sāku braukt pārsteidzoši labāk. ?
bet tā līdz tiesībām kopā pagāja 11 mēneši, tieši braukšanas daļa 8 mēnešus. joprojām neticu, ka man ir tiesības, tā kā viss būs ok, vajag laiku. un neuztraucies, ka sanāks daudz braukšanu, arī tādi gadījumi ir, īpaši Rīgā. :)

Cilvēki ir dažādi. Kad es liku, bieži mainījās cilvēki ar ko man reizē bija braukšanas. Bija, kam ātri viss aizgāja, bija kam gaužām grūti. Galvenais ir neatmest ar roku. Ar mani dažas reizes reizē bija sieviete, kam gāja ļoti ļoti grūti, bet nepadevās un neilgi pēc manis nolika, tagat bezgala lepna par sevi. Viena taa arī nenolika(dzīvojam kaimiņos). Instruktors teica, ka reti gadās cilvēki, kam vnk nav lemts. Viņa pie viņu mocaas jau 4 gadus, ir mainījis viņai pasniedzēju, bet nekā.
Man bija labās un sliktās dienas. Par sevi nebiju pārliecināta arī eksāmena dienā, viss bija kaa pa miglu, nenormāls stress, aiz priekiem, ka izdevies gandrīz apraudajos.

Noliku tiesības gada laikā (neliela pauzīte ~3 mēnešu garumā). Iepriekš nebija nekādas pieredzes pie auto stūres. Visu mācījos no 0.
Pagāja laiks līdz atradu savu instruktoru (pirmajam nepatika mācīšanas stils un ļoti bieži pārcēla braukšanas, kas mani neapmierināja). Ar pirmo instruktoru arī nejutos kaut kā savā ādā un taisīju nevajadzīgas kļūdas, bet kad nonācu pie otrā instruktora, sapratu, ka viņš māca pilnīgi citādāk un arī jutos drošāk. Instruktors man ļoti labi iemācīja figūras un iedresēja paralēlo parkošanos. Daudz zīmēja un skaidroja. Nevienā brīdī nekliedza, ja pat sataisīju ziepes. Drīzāk mierīgi izskaidroja, kopā izanalizējām. Daudz runājām par mašīnas uzbūvi, utt. (šīs sarunas mani izglāba CSDD eksāmenā)
Kopsummā, varu teikt, ka instruktors ir ļoti svarīga sastāvdaļa šim procesam. It īpaši ja esi iesācējs un sāc no 0.

Instruktori neprot iemācīt uzsākt no vietas (tie kas liek ar manuālo kārbu), tas parasti ir vislielākais stress jaunajiem kas tikko iesāk braukt.
Ar pareizo metodi jebkurš cilvēks uzsāks no vietas bez raustīšanās/nenoslāpējot mašīnu ar 1 reizi.

Redpill @ 02.05.2020 10:07

Instruktori neprot iemācīt uzsākt no vietas (tie kas liek ar manuālo kārbu), tas parasti ir vislielākais stress jaunajiem kas tikko iesāk braukt.
Ar pareizo metodi jebkurš cilvēks uzsāks no vietas bez raustīšanās/nenoslāpējot mašīnu ar 1 reizi.

Mani sāka mācīt instruktore un tieši uzsākšanu iemācīja perfekti, tāpat kaa neļaut mašīnai ripot uzsākot braukt no kalna. Vienīgais, kas vinai bija ļoti riebīgs ieradums-gramstities gar pedāļiem (saviem).

Mans brālēns nodzēra savas tiesības.

Es iemācījos Rīgā no nulles 3 mēnešu laikā. Droši jutos ap kādu 7 -10 reizi, bet instruktors bija ļoti jauks. Daudz zīmēja, stāstīja un priekš manis galvenais - nekad nekliedza. Bet es braucu 3x/ nedēļā, jo tad jutos, ka progresēju labāk. Protams, ilgi katru reizi tomēr bija mini stresiņš, kad veda sarežģītās vietās, bet ar laiku pārgāja un uztvēru kā jaunu izaicinājumu. Man gluži vienkārši ļoti iepatikās braukt ar auto, jo tajā brīdi bija smags darbs, un tā bija kā forša iespēja izrauties, tāpēc mazāk arī stresoju un vairāk priecājos. ?Lai Tev izdodas!

Mans ieteikums - nebaidies un cīnies līdz pēdējam.
Zināju, ka gribu tiesības, bet man gāja ļooti grūti, jo avārijā esmu zaudējusi ģimenes locekli. Visu laiku likās, ka notizlošos un nositīšos vai izdarīšu pāri kādam citam.
Mācījos Rīgā autoskolā 2x (pēc pirmās reizes atmetu ar roku nedaudz), teorija ar pirmo, ar braukšanām gāja visādi. Mācījos Rīgā, instruktore čakarēja mani, 50+ braukšanas bija. Neiemācīja parkoties. Beigās noliku savā dzimtajā pilsētā un tāpat ne ar pirmo reizi. Pēc tam kad izkritu eksāmenā bija asaras, doma- tātad man nevajag!! Bet vajag! Šobrīd man ir sava mašīna, esmu nenormāli pateicīga, ka izturēju, tāds kaifs braukt. Parkoties joprojām mācos, bet ikdienā tas līdz šim nav pārāk traucējis. Lai izdodas. Kā jau teicu, neatmet ar roku un nepārdzīvo, ja nesanāk!! :)

Man ar braukšanu bija tā, ka ilgi, ilgi nesanāca, nejutos pārliecināta, bet tad kaut kā pēkšņi pārliecība parādījās pati no sevis. Tiesības kārtoju ilgi - gandrīz 2 gadus. Tā kā pacietību un galvenais pārliecību par sevi! Lai izdodas!

Paldies meitenes-iedvesmojat! ? Jo cik paklausos no apkārtējiem-visi gandrīz ar stūri rokās piedzimuši,kā apsēžās,tā brauc,es tik kaut ko mokos ?Kādreiz domāju,ka man nekad nevajadzēs tiesības,bet sāku dzīvot tādā vietā,kur bez privātā auto nu nekā,visa dzīve pakārtota vīram,ar kuru jāsamenedžē kur braukt,kad braukt utt. Kaitinoši ? Ļoti ceru,ka izdosies!

Sveika! Pirms braukšanām ar instruktoru es nekad nebiju braukusi ar mašīnu. Ja salīdzina, kā braucu tagad, kad ir tiesības un sava mašīna, un kā bija pie instruktora - divi dažādi cilvēki. :D Reāla pārliecība parādijās tikai tad, kad varēju būt pie stūres viena pati. Mans puisis man vairākas reizes uzticēja mašīnu vienai pašai. Braukājos bez tiesībām. Sākumā pa naktīm, kad neviena nebija uz ielām. Tad sapratu, cik sasodīti forši tas ir. Braukšanas pie instruktora ne tuvu nebija tik baudāmas, kā tas bija tad, kad viena braucu pie stūres. Tas man reāli palīdzēja un iedevu baigo motivāciju. Kā nekā, neviens blakus nesēž - esi tikai tu pati. Pašai ir jākoncentrējās uz visiem 100% un tad beigās saproti, ka tas ir tik baudāmi, pat ar manuālu. :D Iesaku Tev aiziet uz kādām 10 braukšanām un tad, ja ir iespēja - pabraukt ar kādu labu draugu pie sāniem, kura klātbūtnē jūties brīvi. Ja dzīvo kādā mazākā un klusākā rajonā, tad vari arī viena pamēģināt braukt :)

ingaa @ 02.05.2020 12:42

Paldies meitenes-iedvesmojat! ? Jo cik paklausos no apkārtējiem-visi gandrīz ar stūri rokās piedzimuši,kā apsēžās,tā brauc,es tik kaut ko mokos ?Kādreiz domāju,ka man nekad nevajadzēs tiesības,bet sāku dzīvot tādā vietā,kur bez privātā auto nu nekā,visa dzīve pakārtota vīram,ar kuru jāsamenedžē kur braukt,kad braukt utt. Kaitinoši ? Ļoti ceru,ka izdosies!

Neesi vienīgā, kas mocās - es arī mokos. ?
Jau aptuveni 10 mēnešus braukāju ar instruktoru. Tas liekas daudz, bet ir cilvēki, kas liek gadiem tiesības un nenoliek. Tā doma vismaz mani mierina. ?
Pirmo instruktoru nomainīju, jo atcēla braukšanas pēdējā brīdī un uz ceļa vainoja mani, ka nezinu, no kurienes (vai no ceļa, vai no tramvaja sliedēm) jānogriežas krustojumā. Tas nekas, ka tamdēļ arī nāku uz braukšanām, lai viņš man izskaidrotu vai uzzīmētu.
Laicīgi nomainīju uz tagadējo, esmu apmierināta. Braukšanas aptuveni jau ~40-45 bijušas . Normāli visu paskaidro, nebļauj, uzzīmē, ja vajag. Ir dažreiz aizkaitināts, ja kko ne tā izdaru (bedrē iebraucu vai pēdējā brīdī ieraugu gājēju), bet vismaz nebļauj. ?

Noliku tiesības aptuveni pus gada laikā. Mācījos visu no nulles. Iemācījos ok braukt, bet liekot tiesības Rīgā, instruktori tevi dzenā pa visādām ‘grūtajām’ vietām, lai eksāmenā neizkristu.
Tagad braucu ar automātu, jo nu vispār nesaprotu kāpēc būtu jāgrib braukt ar manuālo. :D ja vēlreiz būtu jāliek tiesības - liku tikai automātu.
Reālajā dzīvē braukt ar mašīnu ir pilnīgi citādāk kā pie instruktora. Liec rokas uz stūres kur gribi, iekļaujies kopējā plūsmā, vari braukt dinamiskāk un ja tu nenogriezies pa kreisi no sliedēm - neviens tevi par to nelamā. :D katrā ziņā braukt ar mašīnu tā pa īstam iemācas pēc tiesību nolikšanas, kad jau pats brauc.

Kā es Tevi saprotu! Pati mācījos braukt kādus 9 mēnešus. Tā kaut cik normāli braukt satiksmē es varēju pēc kādām 20 nodarbībām. Bet man īsti nepaveicās ar instruktori, kura atļāvās ar mani runāt diezgan nepatīkamā tonī, pie katras pieļautās kļūdas kaunināja kā mazu bērnu. Nezinu, kāpēc tik ilgi viņu pacietu, jo vienā brīdī pat bija riebums iet uz nodarbībām, bet pēc 7 mēnešu ilgas cīnīšanās nomainīju instruktoru un pēc mēneša biju gatava eksāmeniem, kurus noliku ar 1. reizi.