Kā dzīvot tālāk pēc šķiršanās?

 
Reitings 238
Reģ: 30.11.2019
Tā nu sanācis, ka izšķīros ar savu puisi. Kopā bijām neilgu laiku - 3 mēnešus, bet abi viens otram ļoti pieķērāmies un raksturi sakrita, viss bija lieliski.
Iemesli - ir daži, greizsirdība un daži sīkumi,bet tie nav svarīgi.
Kā dzīvot tālāk, ja mīli šo cilvēku? Kur paliek visi kopīgie sapņi, cerības, plāni, nākotne? Kur paliek visas atmiņas, emocijas?
Kā pārstāt raudāt, saņemties un dzīvot tālāk?
Kur atrast jaunus draugus, lai tie nebūtu kopīgie draugi? Kā pavadīt laiku un nedomāt par to, īpaši šajā grūtajā koronas laikā?
Raudu bez apstājas. Bija mums it kā pēdējā tikšanās un skaidri redzams, ka sāp abiem, bet nu tā ir viņa izvēle, jo mana rīcība ir bijusi nepareiza, vairākas reizes tika lūgts to nedarīt, bet es egoistiski to darīju.
Kā vienkārši dzīvot tālāk? Kā kādam atkal uzticēties? Kā vispār nākotnē veidot jaunas attiecības, ja šajā brīdī izjūtu tādas sāpes, skumjas, asaras, un ja tas notiks atkal?
Kā uzmest vienkārši kurvīti tām emocijām? Kur izlādēties? Vienkārši kā aizmirst to, ko mīli?
25.04.2020 21:45 |
 
Reitings 238
Reģ: 30.11.2019
Keana @ 26.04.2020 01:47
Tie uzbraucieni par 3 mēnešu kopā būšanu ir tiešām nevietā. Cilvēkam, kas šo raksta ir jūtas pret puisi un nāca šeit lai lūgtu padomu, nu nav taču jānorej. Esiet jaukāki viens pret otru, jo beigās šis forums izvēršas par kaut kādu noriešanas klubu, kur tā vietā lai palīdzētu, tiek apsmiets cilvēks, kurš vnk lūdz padomu.
Var taču būt 3 mēnešus kopā un just visu, un būt 10 gadus kopā un nejust neko. Autorei iesaku veltīt laiku sev, atpūsties, iziet pastaigā izvēdināt galvu, pasportot mājās, uztaisīt kaut ko gardu, skatīties mīļāko vai kādu jaunu seriālu utt. Arī esmu pieredzējusi šīs šķiršanās un sākums, protams, bija ļoti grūts. Bet saņēmos, sāku darīt lietas priekš sevis, nodarbināju sevi līdz maksimumam, lai tikai nebūtu jādomā. Un izraudāties ir pat veselīgi, neturi skumjas pie sevis, jo tad tu tikai novedīsi sevi pie veselības problēmām. Izraudies, izraudi visu, kas sakrājies, un tad saņemies, sāc dzīvot ar jaunu sparu! Nezinu cik aktuāli, bet varbūt nogaidi laiciņu un sazinies ar puisi, izrunājat visu, varbūt nekas nav tik slikti tomēr, varbūt varat sākt no sākuma. Lai veicas!
palika silti ap sirdi! ♥️Paldies Tev!
Ir doma padzīvot lauku mājās, bet vēl ir ļoti auksts naktīs un vienai būtu baisi.
Viss jau ir procesā, grūti novērst domas un to pirmo mirkli, ko tad nu tālāk darīt un kā tālāk būt.
26.04.2020 02:13 |
 
Reitings 580
Reģ: 03.07.2019
Tagad manas domas ir pretējas. Redzot kādas ir sievietes, lielākais vairums ir jāuzmet. Nav ko tur auklēties.

Nu kur tik kategoriski spriedumi. Sievietes ir foršas. Jā, reizēm sarežģītas, neizprotamas, bet esam īpašas, protam būt mīļas, seksīgas, saimnieciskas un reizēm pat neaizvietojamas. Iesaku pašam atvērties dzīvei un pretējam dzimumam, tad arī spēsi piedzīvot romantiku un skaistus mirkļus savā dzīvē, kas padarīs to dzīvošanas vērtu un visur vairs nerādīsies mīnus zīme un negribēsies visu laiku purpināt.
26.04.2020 02:40 |
 
Reitings 1892
Reģ: 17.09.2019
Vienalga cik ilgi ir būts kopā, ja cilvēkam sāp tad kāpēc ir jāapvaino? Empātijas daļai cilvēku, kas ir šajā forumā, nav.
Ieteiktu ļaut lai izsāp. Paklausies skumju mūziku kārtīgi pārbaudi un pēc tam būs vieglāk. Nosaki sev laiku ka piemēram no rītdienas sāksi kaut ko mainīt, nodarbinās sevi.
26.04.2020 07:04 |
 
Reitings 13
Reģ: 08.03.2020
Pēc šķiršanās man vienmēr ir palīdzējis darīt kaut ko lietderīgu. Jaunas aizraušanās, jauni iespaidi- galvenais, lai tiešām patīk, tad jau kaut kā viss pats no sevis saliekas pa vietām. Arī es kādreiz esmu skumusi par 3 mēnešu ilgu attiecību izjukšanu, tur vispār neko pārsteidzošu neredzu, turies!
26.04.2020 10:00 |
 
Reitings 408
Reģ: 21.12.2017
Man gan liekas savādi, ka pēc tik īsa attiecību posma var izjust tādas emocijas... bet nu man pēc šķiršanās palīdzēja nodarbināt sevi. Mainīju darbu uz labāku, mainīju īpašumus, sakopu savu lauku māju- nedēļām remontējos un ņēmos, tagad rezultāts skaists un patiesībā, ja atskatās tad sāpju emocijas var būt visnotaļ produktīvas.
Tagad varu uzelpot, laiks ir pagājis, bet vietas / lietas ir mainījušās un jutos labāk.
26.04.2020 11:09 |
 
Reitings 1022
Reģ: 04.11.2017
Ko tur daudz, laiks visu dziedē. Atceros savas jaunības attiecības arī ap 4 mēn, izšķīros ar puisi un arī bija sūdīgi. Tobiš, dzīvojām kopā. Ap 18gv
Tas arī bija pasaules gals priekš manis. Raudāju dienām un naktīm, neēdu, neredzēju dzīvei jēgu. Tādas situācijas ir bijušas vairākas. Zinu to sajūtu, ka iepazīsties ar cilvēku, esat draugi, vis forši, forši parunāt bet te vienā dienā nogriež draudzību kā ar nazi. Nāks laiks un aizmirsīsies viss. :)
26.04.2020 11:26 |
 
Reitings 1844
Reģ: 02.03.2020
Tur tiešām nav ko daudz, laiks dziedēs. Būtiski pašam ir saprast un pieņemt to.
Dari, kas liekas prātīgs/vajadzīgs. Vienu dienu gribēsies skriet/darīt, citu sēdēt mājās pie seriāliem.
Ja es būtu Tavā vietā, drošvien vairāk gleznotu (tā ir mana terapija) vai ietu skriet, tā man izdodās izskriet domas un attīrīt uzkrāto 'kešatmiņu.'
26.04.2020 11:37 |
 
10 gadi
Reitings 904
Reģ: 09.11.2009
Visām tām, kuras brīnās, ka autorei ''tāda sāpe pēc tikai 3 mēnešiem'' - ne visi cilvēki ir vienādi. Ne jūs bijāt klāt attiecībās, ne jutāt, ko juta viņa. Nejau laika posms svarīgs, bet savstarpējās attiecības. Ja cilvēkam sāp, tad sāp, nemērat visu pēc sevis.
Autorei - katram cilvēkam laikam ir savi veidi kā tik pāri pārdzīvojumam. Atceros pirms gadiem 3 man arī bija viena tāda šķiršanās, kad visu dienu raudāju, gulēju gultā, neko nedarīju. Tad gan nebija nekādi dzīvošanas ierobežojumi un palīdzēja tikšanās ar draudzenēm un vīnu... Bet tas, ko no pieredzes varu pateikt - visu dziedē laiks. Tikko pēc šķiršanās ir normāli tā justies. Redzēsi, ka vēlāk jau būs krietni labāk. :)
26.04.2020 12:09 |
 
Reitings 1427
Reģ: 19.07.2019
Jā, 3 mēneši nav daudz, tomēr saprotu šīs sajūtas, pati esmu piedzīvojusi ko līdzīgu, tikai man kopābūšanas ilgums bija vēl mazāks - 1 mēnesis. :D Protams, pirms tam jau bija mazi solīši līdz attiecību uzsākšanai, simpātijas un viss cits, bet pa īstam kā pāris bijām šo 1 mēnesi. Šķiršanās iniciatīva bija no viņa, turklāt negaidīti, tāpēc biju pārsteigta. Asaras pa gaisu, jo biju līdz ausīm samīlējusies viņā, turklāt pirms tam bijām vienkārši draugi ilgu laiku, līdz ar to bija daudz kopīga laika un atmiņu. Plus vēl pa virsu citi nesmukumi, jo viņš izstāstīja attiecību detaļas citiem mūsu kopīgajiem draugiem un novēla vainu uz mani, ka tas viss tā izvērtās, tāpēc tas piesaistīja lieku uzmanību. Biju vīlusies un dusmīga, piedevām vēl attiecīgās sajūtas, kas ir pēc šķiršanās. Bērnudārzs, protams, tagad ir pagājuši 2 gadi, kopš esam šķīrušies, apsveicam viens otru svētkos, mēdzam papļāpāt, bet neko vairāk, esmu priecīga, ka neesam kopā, ilgi tās attiecības tāpat nenodzīvotu. Tomēr tas neliedza man par to pārdzīvot kādu gadu, iedomāties par viņu katru dienu, ar laiku pamazām visām tām sajūtām norimstot. Brīžiem likās, ka esmu pieburta, jo neticēju, ka tā tiešām esmu es, kas pārdzīvo par tādām muļķībām. :D
Būs labi, ar laiku viss pāries, vadies pēc savām sajūtām. Ja vēlies, nobloķē viņu visur, izdzēs no draugiem, neskaties profilu, izmet lietas, kas palikušas no viņa. No acīm prom, no sirds ārā. Ej skriet, skaties muļķīgas filmas, izraudies, lasi grāmatas, piedzeries un dari visu, ko vēlies. Nav pareizā modeļa, kā to pārdzīvot, tu pati labāk jūti. Neierobežo sevi, bet, protams, bez pārlieku trakām idejām. :D Es raudāju, piedzēros dažos vakaros, gāju skriet, pucējos, iegrimu darbos un sasniedzu labākos rezultātus, lai paceltu pašvērtējumu un pierādītu sev, ka "Es tak esmu forša!" :D Un visu laiku paturēju prātā domu, ka, jā, attiecības ir forši, bet arī vienai būt taču ir super, ir daudz bonusu - tu neesi piesaistīts otram cilvēkam, nav jāklausās otra pukstēšanā, ja kaut kas ir ne tā, mazāk pārdzīvojumu ar greizsirdību, dumjām domām un tamlīdzīgām lietām. Tu vari skaļi klausīties mūziku, sēdēt nakts vidū un darīt savas lietas, ieviest savu kārtību, neuztraucoties, ka kādam tas varētu traucēt. Viss, ko tu vēlies.
Jā, daudziem tas izklausās stulbi, ka pēc tik īsām attiecībām var tā pārdzīvot, bet nav noteikta šablona, kā dzīvot. Ja cilvēks pārdzīvo, tad pārdzīvo. Neviens nedzīvo tikai pēc prāta likumiem, bet arī pēc sirds. Drīzāk stulbi, ka daudzos ir tik daudz negāciju un vēlmes iedzelt. Tas nepalīdzēs tam, kurš prasa padomu.
26.04.2020 12:17 |
 
Reitings 437
Reģ: 10.11.2019
Ketija123 @ 26.04.2020 02:40

Nu kur tik kategoriski spriedumi. Sievietes ir foršas. Jā, reizēm sarežģītas, neizprotamas, bet esam īpašas, protam būt mīļas, seksīgas, saimnieciskas un reizēm pat neaizvietojamas. Iesaku pašam atvērties dzīvei un pretējam dzimumam, tad arī spēsi piedzīvot romantiku un skaistus mirkļus savā dzīvē, kas padarīs to dzīvošanas vērtu un visur vairs nerādīsies mīnus zīme un negribēsies visu laiku purpināt.

Saule, atrodi man tās mīļās, seksīgās, saimnieciskās un bez putniem galvā.
Vēlams arī dzīvē ko sasniegušas, nevis skuķus no augstskolas ar pliku pakaļu un studiju kredītu.
Var jau būt, ka tādas ir, man vienkārši nav laiks tādas meklēt.
26.04.2020 12:57 |
 
Reitings 1022
Reģ: 04.11.2017
. bez putniem galvā.

Tāds tādu atrod. ?
26.04.2020 14:20 |
 
10 gadi
Reitings 2152
Reģ: 02.04.2011
Izlasīju un arī vīzdegunīgi nodomāju - apžēliņ, pēc 3 mēnešu attiecībăm taisa tādu trağēdiju! Līdz atcerējos, cik sadriskāta jutos sen, sen atpakaļ, kad arī mans trīs mēnešu sakars pēkšņi beidzās.
Tas vienkārši ir jāizraud un jāizkauc. Un tad jādzīvo tālāk. Izklausās tizli, bet tieši tik primitīva tā recepte ir.
26.04.2020 15:46 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits