Mentālās saslimšanas

Baigi labā tēma par ko padiskutēt šajā ne tik depresīvajā laikā, kad viss iet uz leju, darba nav ? ???
Piemetīšu savus divus centus, ja tā nav klīniskā depresija, tad jāsaņem sevi rokās un jāiet piedzerties un nodr*zties, jāatgūst spēki un iedvesma.
Ja runājam par klīnisko, ko cilvēki bieži jauc ar apātiju, slinkumu aiz labas dzīves, tad nevaru neko pateikt, tas ir nopietns stāvoklis. Neko nemācēšu teikt, jo neesmu ārsts, citiem arī neiesaku mētāt ekspertus, jo šāds stāvoklis ir nopietns. Galīgi ne foruma tēma, katram izpaužās pa savam, citiem iedzimts, citi tiek līdz tam novesti.

Es pati vēl neesmu nonākusi pie savas diagnozes, jo šobrīd, šajā situācijā, kas notiek pasaulē tas ir nedaudz apgrūtināti - gribās kontaktu ar dakteri klātienē. Vienmēr pie ģimenes ārsta vērsos ar dažādām problēmām, visu laiku slimoju, visu laiku sāpēja tad galva, tad mugura utt. Līdz pēdējo reizi viņa man teica, ka izskatoties, ka man ir depresija. Likās, ka noteikti nē, taču tad mēs izrunājām visas pazīmes. Problēmas ar miegu - nevaru aizmigt, guļu dažas stundas, mostos agri. Nepārtraukti esmu nelaimīga, katru rītu mostos ar sliktu garstāvokli un šad tad ir “labie brīži”, kad jūtos priecīga un apmierināta, bet tā varbūt ir stunda nedēļas laikā. Kā arī hronisks nogurums, nevēlēšanās komunicēt ar apkārtējiem, problēmas ar koncentrēšanos - pat skatoties filmas un seriālus nespēju tam koncentrēties. Grūtības veikt normāli savus darba pienākumus. Dienas paiet vienkārši plūstot - saprotu, kas notiek, bet ir sajūta, ka vienkārši eksistēju. Nepārtrauktā trauksmes sajūta, visu laiku šķiet, ka kaut ko kavēju, ir stress un sajūta, ka noticis, kas slikts. Raudāšanas bez iemesla.. Un šo visu es biju pieņēmusi kā normu, likās tas ir normāli justies slikti ikdienā un justies labi tikai tad, kad ir noticis kaut kas pavisam labs. Tāds ir mans stāsts, saprotu, ka nav pats sliktākais, taču ir problēma un tā ir jārisina. Šobrīd esmu noskatījusi Dr. Tēraudu - varbūt kādas atsauksmes par viņu?

1shade @ 19.04.2020 16:15

Baigi labā tēma par ko padiskutēt šajā ne tik depresīvajā laikā, kad viss iet uz leju, darba nav ? ???
Piemetīšu savus divus centus, ja tā nav klīniskā depresija, tad jāsaņem sevi rokās un jāiet piedzerties un nodr*zties, jāatgūst spēki un iedvesma.
Ja runājam par klīnisko, ko cilvēki bieži jauc ar apātiju, slinkumu aiz labas dzīves, tad nevaru neko pateikt, tas ir nopietns stāvoklis. Neko nemācēšu teikt, jo neesmu ārsts, citiem arī neiesaku mētāt ekspertus, jo šāds stāvoklis ir nopietns. Galīgi ne foruma tēma, katram izpaužās pa savam, citiem iedzimts, citi tiek līdz tam novesti.

Šoreiz gan vēlos dzirdēt citu cilvēku pieredzi, ne tēlot dakterus :D

Man ir aizdomas, ka man ir šizoīdie personības traucējumi, kas ļoti ietekmē ikdienu. Līdz galam tā vēl nav mana diagnoze, bet ar terapeitu pie tā strādājam. Nav viegli man ikdienā, kad visur apkārt ir cilvēki, darbā, veikalā, ģimene, visur ir mijiedarbība ar citiem, ko ilgstoši nespēju izturēt, apmēram stundu un viss.
Tāpēc šajā laikā mani vispār neuztrauc, ka jāierobežo kontakts ar apkārtējiem tieši otrādi. Vispār neizjūtu nekādas ilgas pēc draugiem, radiem utt.

Man kopš 2013.gada ir klīniska depresija, ko gan sāku ārstēt pirms 2 gadiem, ejot pie psihiatra un dzerot viņa izrakstītus, vieglus antidepresantus. Kopš pagājušās vasaras depresijas simptomi ir pierimuši; zāles pārtraucu dzert decembrī. Šobrīd strādāju ar psihoterapeiti, bet ne attiecībā uz depresiju.

Es kādu laiku dzīvoju ar cilvēku kam kaut kas nebija kārtībā. Diagnozi protams nezinu joprojām,bet nu traki kad redzi ka cilvēks pārdzīvo,atceras lietas,notikumus kas nav bijuši. Ja kāds iebilda kļuva agresīvs. Ārsta palīdzību nemeklē un atsakās kaut arī pats saprata ka kaut kas nav tā kā vajag. Jābūt beigām diplomātam, bija jādomā ko saka. Arī viens mans radinieks nav īsti vesels, ir invaliditāte, smagi mentāli traucējumi un garīgā atpalicība. Ir labi brīži un ne tik labi, itkā normāls cilvēks no malas, pat nepateiksi ka kaut kas nav labi ja neskaita smaku jo problēmas ar higiēnu, bet nu strādā, saimnieko savās lauku mājās, viss notiek. Bet nu pamēģini ne tā kaut ko pateikt. Kaut ko nokritizēt vai ieteikt vispār nevar. Vai norādīt uz kādu aplamību arī kļūst agresīvs un vēl visu laiku aizraujas ar alkoholu. Viens ir slimot pašam. Bet kad slimo otrs kurš pat necenšas iet pie ārsta un nemitīgi jādomā ko dari ko saki, jo pat kafijas krūze uz galda vai kaut vai no rīta pateikts labrīt var izsaukt agresiju. Cenšos maksimāli izvairīties no šiem cilvēkiem,jo neprotu komunicēt. Tas domu gājiens ir tik neizprotams, svešs. Ar čali ar ko dzīvoju kopā vajadzēja stundām klausīties par to kā viņš bijis karadarbības zonā. Un visu laiku viņš spēleja kara spēles un skatījās seriālus, filmas par karu kamēr sapratu ka tiek pārstāstīti filmas notikumi savā interpretācijā. Un pats tic ka to darījis. Reiz viņš draugiem stāstīja ka viņam esot viens apbalvojums neteikšu kāds, bet nu vienas valsts armijā to dod par droširdību. Protams tās Valsts armijā cilvēks nav bijis ne tuvu. Un uz lūgumu parādīt to apbalvojumu sāka stāstīt ka viņa tēvs to apracis dārzā. Smagi...

Ir 2 psihologu atzīta depresija, ķermeņa dismorfija, pašvērtības problēmas, kompleksi.
To zināju jau pamatskolā, ka saskaršos vēlāk ar kaut ko tamlīdzīgu. Jo nāku no nelabvēlīgas ģimenes, tā sieviete, atvainojos, monstrs, nav mātes cienīga. ku*e bērnībā mani pazemoja. Sita. Pazemoja arī mentāli. Dzēra. Dzīvoju nabadzībā, staigāju 4 gadus ar vienām caurām biksēm. Dabīgi, ka skolā biju tā izstumtā, jo man nebija nekā no tā kas bija klasesbiedriem. Atvainojos, bet nebija pat zīmēšanas albuma. Uz zīmēšanas stundu dīrāju padomju laiku grāmatām baltās lappuses, lai tikai nedabūtu piezīmi par ko man dauzīja zilas acis.
Nu tā kaut kā. Bērnības trauma, dziļš pazemojums un dziļš aizvainojums. Māte parūpējās par depresiju un pašvērtības problēmas, klasesbiedri attīstīja ķermeņa dismorfiju un pašvērtības problēmas. Saucu pēc palīdzības, bet neviens uz to nereaģēja. Skolas soc pedagogs deva krāsot kaut kādas mandalas un teica, ka tas ir tikai viegls satraukums. Tik tiešām, neviens nereaģēja.
Es pat neprotu raksturot kā tas izpaužas. Ikdiena ir liela apātija, nevēlēšanās neko darīt. Visur uz katru lietu ko kāds pasaka saskatu visur pazemojumus un apvainojumus. Ka neviens nenovērtē, ka esmu zemāka par zāli, utt. Spogulï skatīties negribas, redzu lielu degunu, neglītus plecus, neglītu seju, kas liek vemt.
Jā, apmeklēju psihologu jau drīz būs gads. Protams, ka ir forši ar kādu aprunāties, bet doemžēl uzlabojumi ir minimāli un ir ierosinājums no vviņas puses lietot medikamentus jo ar pliku terapiju netiekam galā. Esmu ar mieru. Reizēm domas nomāc tik traki, ka var gulēt nekustīgi nedēļu no vietas un atmest ar roku visiem mīļākajiem hobijiem. Zinkā, ir kāds vismīļākais hobijs, bet te pēkšņi vairs nepatik un šķiet pat pretīgs, jo uzmācās kompleksainais prāts ar domām tu neko nevari, tu nezini pietiekami, stulba esi, tu neko nesasniegsi šajā jomā.
Depresija ir jau atņēmusi man vairākus darbus un nav ļāvusi parādīt īsto potenciālu konkurejot uz darba vietām.
Mana drośības saliņa ir garāža un lūžņi. Esmu pavadījusi garažā 2 dienas no vietas skrūvējot savas mašīnas. Tas ir mans vismīļakais hobijs. Depresija kas iet man roku rokā ar nesavaldību izmanto katru iespēju atņemt man arī hobijus. Ja kaut kas nesanāk vispirms nāk virsū kompleksi, ka esmu pārāk stulba un pēc tam no šīs domas vien viss iet pa gaisu un savākties ir grūti. Te jau pīpēšana palïdz savākties,
Nu jā. Ar savu māti neesmu kontaktējusies ilgu laiku, ir uzlikts tuvošanās liegums un pat prātā nenāk to atcelt.

Tweek, jūtu līdzi un vēlu, lai izdodas kaut mazliet uzlabot dzīves emocionālo kvalitāti.

Es divdesmit gadu vecumā sasirgu ar veģetatīvo distoniju, jo dzīvoju pārāk strauji - daudz strādāju, paralēli studēju pilna laika studijas, bieži ballējos, gulēju maz, dažreiz pat stundu diennaktī. Plusā vēl pašpārmetumi par visu, sirdsāpes par tuva ģimenes locekļa zaudējumu, neveiksme mīlestībā un neatrisinātu problēmu gūzma. Bija depresija, negribēju vairs dzīvot, jo šķita, ka neesmu kļuvusi par to cilvēku, kādu sevi biju iztēlojusies, sevi vērtēju ļoti zemu, un nākotne šķita drūma un bezjēdzīga. Likās, ka nesaņemšos, nespēju mainīt ne sevi pašu, ne savu dzīvi. Pietrūka spēka. Un tad ieradās "draudzene" veģetatīvā distonija ļoti smagā formā ar trakām panikas lēkmēm. Tā, ka vairs normāli nespēju komunicēt ar cilvēkiem, koncentrēties lietām, bija nerealitātes sajūta, trūka elpa, sirds lēca pa muti laukā, šķita, ka atslēgšos vai sabiedrībā sākšu uzvesties neadekvāti. Sarunājoties, bija grūti noturēt skatienu, runājot publiski, trīcēja un mainījās balss tembrs. Periodiski pasliktinājās redze, bija vēdera un muguras sāpes, galvas reiboņi un traucēta vēdera izeja. Vistrakāk bija braukt sabiedriskajā transportā, lielveikalā, apmeklējot teātri un masu pasākumus. Pamēģināju psihoterapeitu, bet viņš man neko jaunu nepateica. Tikai apstiprināja manas aizdomas, ka tā ir VD un izrakstīja zāles. Pamēģināju antidepresantus, bet no tiem man palika vēl sliktāk. No vienām zālēm panika tikai palielinājās dubultā un trīcēja rokas, no otrām bija slikta dūša un ārkārtīgi traucēts miegs ar drausmīgiem, tumšiem murgiem tā, ka nākamajā dienā staigāju kā zombijs, no trešajām šausmīgi kalta mute, nu tā, ka sabiedrībā nevarēju normāli parunāt, jo mēle no sausuma kala pie augšslējām un traki svīda plaukstas un citas ķermeņa zonas. Noliekot roku uz galda, bija peļķe. Tā visa dēļ zāles pārstāju lietot. Bet es arī apzinājos, ka ar zālēm VD simptomus var tikai nomākt, bet ne izārstēt. Tas bija smags posms, no kura, par laimi, nu jau vairākus gadus esmu tikusi ārā. Sākumā panikas lēkmes palika arvien retākas, vēlāk izzuda gandrīz pavisam.

Ja kādai interesē, kā tiku no tā ārā, tad pilnībā izmainīju savu raksturu, nu par 80% noteikti. Iznīcināju sevī to emocionālo, filozofisko būtni, kas analizē katru sīkumu sevī, savā rīcībā un mijiedarbībā ar citiem. Pārstāju nereāli sapņot, pats galvenais, pārstāju sevi šaustīt. No meitenes, kura vienmēr lidinājās pāris metrus virs zemes, kļuvu par reālisti. Iemācījos sevi cienīt un mīlēt un ar atbildīgu interesi uzreiz risināt jebkuru problēmu, lai nekrātos nesakārtotas lietas. Kā arī, radīju sevī pofigisma pogu, ko pie pirmās nepieciešamības (situācijas un lietas, ko nevaru ietekmēt un mainīt) ieslēdzu. Ikdienā ļoti piedomāju pie kvalitatīva un pietiekama miega, sportoju, ēdu veselīgi, nēsāju ērtu apģērbu, cenšos nelietot alkoholu, nepārstrādāties. Jā, bieži ir nācies atteikties no interesantiem izaicinājumiem, bet ja ir sajūta, ka varu tos nepavilkt un būs baigais stress, nelecu tajos. Mana dzīve dažreiz ir mierīgāka, nekā es to vēlētos, jo mani piesaista aktīvās sievietes, kas ir enerģiskas, vitālas, agri ceļas, maz guļ, bet visu paspēj un daudz izdara dažādās dzīves jomās, būdamas veselīgas, sakoptas, veiksmīgas un spridzīgas. Man diemžēl ir cita nervu sistēma. Apzinos, ka, ja es to lieki nekacinu, tad varu dzīvot mierīgu, harmonisku un laimīgu dzīvi, un tas man ir būtiskāk. Agrāk mans moto dzīvē bija - nedodiet ēst un gulēt, dodiet emocijas!! Tagad - iekšējs miers un harmonija ir laimīgas dzīves atslēga.

Depresija. Ārstēju (dzeru AD) jau gandrīz gadu, bet slimoju, tagad atskatoties, man šķiet, ka jau kādus 5 gadus vismaz. Milzīga slodze augstskolā, tam visam pāri darbs, vairāku ļoti, ļoti tuvu cilvēku nāve īsā laika posmā, rollercoaster attiecības un citi kreņķi noveda pie tā, ka savu depresiju sāku just fiziski - bezspēks, nu tāds, ka fiziski nevaru no gultas piecelties, sirdsklauves, reiboņi publiskās vietās, panikas lēkmes vienatnē, mūžīgās bailes, sāpošs vēders un mugura, nulle interese uz jebko dzīvē, zems libido un viegla aizkaitinībā (varēju saukt raudāt tāpat un ne par ko, kaitināja katrs sīkums). Vienā mirklī es jau pieņēmu, ka tāda vienkārši ir dzīve un gan jau, ka visi tā jūtās, vienkārši es te esmu tā vājā.
Līdz mani vecāki redzēja, ka nav vairs labi un ieteica aiziet pie ārsta un izrunāties. Sev par lielu brīnumu, piekritu bez ierunām un aizgāju. Tajā dienā, kad tika uzlikta diagnoze, raudēju visu dienu spilvenā. Likās, ka nu tagad es esmu oficiali atzīta par cilvēku - brāķi - un šis man ir zīmogs uz mūžu.
Uzsākot dzert AD pirmās 2 nedēļas bija sliktas, likās, ka simptomi pastiprinās un visu laiku bija nelaba dūša un murgi naktīs. Tagd varu teikt, ka jūtos lieliski. Jā, AD var būt savas blaknes. Manā gadījumā tā ir lielāka apetīte un līdz ar to klāt 5kg, taču tagad es no visas sirds varu teikt, ka es tad labāk nēsāju tos 5kg sev līdzi, bet vismaz esmu priecīga, varu normāli iziet cilvēkos bez baiļu sajūtas, ir spēks un vēlme celties, iet darīt, nekrīt vairs nervā katrs sīkums un viennozīmīgi ir uzlabojušās attiecības ar citiem un pašai ar sevi.

justbreathe17 @ 22.04.2020 13:58

Depresija. Ārstēju (dzeru AD) jau gandrīz gadu, bet slimoju, tagad atskatoties, man šķiet, ka jau kādus 5 gadus vismaz. Milzīga slodze augstskolā, tam visam pāri darbs, vairāku ļoti, ļoti tuvu cilvēku nāve īsā laika posmā, rollercoaster attiecības un citi kreņķi noveda pie tā, ka savu depresiju sāku just fiziski - bezspēks, nu tāds, ka fiziski nevaru no gultas piecelties, sirdsklauves, reiboņi publiskās vietās, panikas lēkmes vienatnē, mūžīgās bailes, sāpošs vēders un mugura, nulle interese uz jebko dzīvē, zems libido un viegla aizkaitinībā (varēju saukt raudāt tāpat un ne par ko, kaitināja katrs sīkums). Vienā mirklī es jau pieņēmu, ka tāda vienkārši ir dzīve un gan jau, ka visi tā jūtās, vienkārši es te esmu tā vājā.
Līdz mani vecāki redzēja, ka nav vairs labi un ieteica aiziet pie ārsta un izrunāties. Sev par lielu brīnumu, piekritu bez ierunām un aizgāju. Tajā dienā, kad tika uzlikta diagnoze, raudēju visu dienu spilvenā. Likās, ka nu tagad es esmu oficiali atzīta par cilvēku - brāķi - un šis man ir zīmogs uz mūžu.
Uzsākot dzert AD pirmās 2 nedēļas bija sliktas, likās, ka simptomi pastiprinās un visu laiku bija nelaba dūša un murgi naktīs. Tagd varu teikt, ka jūtos lieliski. Jā, AD var būt savas blaknes. Manā gadījumā tā ir lielāka apetīte un līdz ar to klāt 5kg, taču tagad es no visas sirds varu teikt, ka es tad labāk nēsāju tos 5kg sev līdzi, bet vismaz esmu priecīga, varu normāli iziet cilvēkos bez baiļu sajūtas, ir spēks un vēlme celties, iet darīt, nekrīt vairs nervā katrs sīkums un viennozīmīgi ir uzlabojušās attiecības ar citiem un pašai ar sevi.

Lasu tā kā par sevi lasītu. Tikai man klāt nāca vairāku mēnešu bezmiegs, neiedomājamas somatoformas muguras sāpes, ēšanas traucējumi un "ārstēšanās" ar alkoholu.
Man gan viss beidzās ar pašnāvības mēģinājumu un diagnozēm - klīniska depresija, OCD ar noslieci uz perfekcionismu.
Kopumā tā ir tāda nāvējoša kombinācija, jo tu centies būt labāka, darīt vairāk, visu līdz maksimumam un ja kaut kas nesanāk (piemēram nesanāk perfekta kūka), tu pārdzīvo. Un pārdzīvo nevis ar skumjām,vai sliktām domām, kaut kādiem vārdiskiem iekšējiem kauninājumiem sev, bet rodas sajūta, ka viss - nekam vairs nav jēgas un atrisinājums / vienīgais ceļš ir pakāršanās. Un tā tas ir uz visu dzīvi, kas nav pēc pašas domām pietiekami labs - var teikt, ka nekas tāds nav. Visas darbības, lai izdarītu pēc iespējas labāk atņem milzu enerģiju un ir neiedomājams laika zaudējums, kas beidzas ar hronisku bezmiegu, kuru pavada drūmas domas.
Kādu laiku dzēru miega zāles, AD, un atmetu alkoholu. Tad mainīju visu savu dzīvi- pilnībā. Sākot no izskata un attieksmes, beidzot ar darbu, nozari, pilsētu, ģimenes dzīvi un interesēm. Pārstāju dzert zāles un sāku ievērot stingru režīmu.
Atļauju sev kļūdīties, gan apzināti, gan neapzināti, publiski un privāti. Atļauju apēst ko vairāk, sajūtoties sliktāk un smagākai, un kādu laiku neēst, sajūtot to vieglumu un kontroli pār dzīvi. Atļauju būt vienkāršākai ikdienā, kādu dienu neizmazgājot un nesaveidojot matus, nesportotjot katru dienu bez izņēmumiem, vai neesot 24/7 sevis "uzlabošanas" garstāvoklī. Atļaujos vakariņās negatavot, bet pasūtīt ēdienu. Atļaujos nemazgāt katru dienu grīdas, kas ir viens no maniem lielākajiem sasniegumiem, lai cik muļķīgi tas neizklausītos no malas normālam cilvēkam, pirms trim gadiem, nespēju iedomāties situāciju, ka grīdas nebūtu pārmazgātas divreiz dienā, jo vēl tagad atceros, kā cēlos ar 40 grādu temperatūru un plaušu karsoni, tikai lai tās izmazgātu otro reizi. Atļaujos teikt ko domāju, ne vienmēr, bet vairāk, kā līdz šim.
Mentālās saslimšanas nebeidzas tikai ar zālēm, vai tikai psihologa konsultācijām. Tas ir smags, darbs, dienu no dienas, bez jebkādām garantijām par labāku, vieglāk paciešamu nākotni.
Šobrīd nevaru teikt, ka katra diena ir saulaina un labāka, bet neatceros, kad pēdējo reizi pamodos ar domu padarīt sev galu. Un neviens man nekad nevarēs garantēt, ka tā diena nebūs rītdiena.

Jā, bezmiegu es pavisam biju aizmirsusi pieminēt. Tas bija šausmīgs apburtais loks, kad visu laiku biju nogurusi, varēju gulēt gultā un blenzt griestos, taču nekādies nevarēju iemigt. Un, pat ja kādreiz arī iemigu laicīgi, tad ar pilnīgi tādu kā baiļu sajūtu jau ap 3 vai 4 naktī uzrāvos augšā un nevarēju aizmigt. Un tā uz riņķi.

Mentālās saslimšanas nebeidzas tikai ar zālēm, vai tikai psihologa konsultācijām. Tas ir smags, darbs, dienu no dienas, bez jebkādām garantijām par labāku, vieglāk paciešamu nākotni.

Šim es piekrītu uz visiem 100. AD palīdz, un pat ļoti, ja esi "uzsēdināta" uz īstajiem, taču ar to viss nebeidzas. Milzīgs darbs ar sevi, jo tāpat tās sliktās dienas ir, ir besis, ir mirkļi, kad šķiet, ka esi atkal nolikts pie starta līnijas. Ļoti viegli visam atmest ar roku, jābūt spēcīgai pašdisciplīnai.
JaneDavis, ja kādreiz gribas parunāties, droši raksti. Šī diskusija ir kā mans safe haven, jo, diemžēl, apkārtējie, kas nav šīm lietām gājuši cauri, saprot visu citādāk..

Šobrīd esmu noskatījusi Dr. Tēraudu - varbūt kādas atsauksmes par viņu?

Ar Dr. Tēraudu esmu pazīstama tikai kā ar docētāju, bet varu teikt tikai to labāko: šķiet ļoti mierīgs, patīkams un saprotošs cilvēks. Un, protams, ļoti zinošs. Ja man būtu vajadzība iet pie psihiatra, tad noteikti apsvērtu iespēju iet tieši pie viņa.