Priecīgas Lieldienas meitenes!
Tad nu tā. Sākšu ar to, ka jūtos vientuļi. Man ir attiecības, bet puisis uzraksta tikai reizi dienā. Esam kopā jau dažus gadus. Bija aizbraucis uz ārzemēm strādāt, pelnīt dzīves vietai. Tagad šīs visas situācijas dēļ bija spiests atbraukt atpakaļ. Netikāmies 2 mēnešus. Tagad arī īsti nepiedāvā tikties pirmais, kad ir te.
Brauks prom atkal uz turieni, kad visa šī situācija pasaulē nostabilizēsies. Tas nozīmē, ka viņu neredzēšu kādus vismaz 9 mēnešus vēl.
Bet mans bioloģiskais pulkstenis tikšķ, ir pāri 30 jau gribas bērnus, ģimeni, kopdzīvi. Bet viņš saka, lai gaidu. Jo nav kur dzīvot mums. Un tā es mūžīgi gaidu. Bet iekšējā sajūta raud.
Kā jūs skataties uz šo situāciju?