Čau, kosmo! Situācija ir sekojoša. Es jau gadu tiekos ar sievieti. Viņai ir piecgadīgs bērns. Kādu laiciņu atpakaļ es sāku īrēt divistabu dzīvokli. Zinot, cik grūti klājas manai draudzenei, kura ir spiesta dzīvot vienistabas dzīvoklī kopā ar bērnu un savu mammu, es izlēmu viņai palīdzēt un atdevu viņai atslēgas no savas jaunas mītnes. Runa nebija par kopdzīvi, jo pats es tajā dzīvoklī nedzīvoju ņemot vērā manus trūcīgos ienākumus (man mēnesī sanāk nopelnīt tikai ap 700 eiro, tajā laikā kad mani obligātie ikmēneša
maksājumi sastāda ap 580 eiro). Pēdējā laikā draudzene sāka sūdzēties, ka ir nogurusi no šis situācijas: brīvdienās mēs ar viņu tiekamies, mums ir sekss, spilgtas emocijas, pastaigas, bet pēc tam viss – es, pēc viņas vārdiem, „izgaistu”: darbadienās redzamies ar viņu jau tikai pa vakariem un uz nelielu brīdi. Kā man paskaidrot, ka es neesmu vēl gatavs kopdzīvei? Ka manas algas nepietiek, lai uzturētu divus cilvēkus? Un ka man būs neērti, ja mēs dzīvosim kopā, un es varēšu samaksāt tikai par saviem produktiem, un ka beigu beigās
var iznākt tā, ka katrs pirks sev atsevišķo maizi, jo man nav līdzekļu lai nopirktu kopējo klaipu priekš trijiem cilvēkiem. No citas puses, es negribu izradīt sevi no vājas puses un kaut kā nolaist sevi lejā, runājot ar savu draudzeni par savām finanšu problēmām. Bet ja es par to nerunāšu un klusēšu kā līdaka, vai nesanāks tā, ka es turu citu cilvēku nezināšanā – varbūt viņa tikai un dara, ka gaida kad mēs sāksim kopdzīvi, un es tajā laikā pat neieminos par šo jautājumu. ?
Ko man darīt?
1072
