Dzīvojot ārpus Latvijas jau ilgus gadus, man patiešām nereti ir tā, ka, ja jārunā latviski, abas valodas jūk kopā un bieži aizmirstu kā latviski pateikt kādu vārdu. Tad nu saku angliski. Par citiem, kuri savā valodā lieto anglicismus, arī neko sliktu nedomāju. Agrāk sarunvaloda bija pilna ar no krievu valodas aizgūtiem vārdiem (un ir joprojām!), tagad - no angļu. Galvenais, lai vismaz rakstīt māk latviski un, kad to pieprasa attiecīgā situācija, lai arī runāt māk normāli. Bet, tikmēr, kamēr sarunājas savā starpā, manis pēc lai runā kaut piecās dažādās valodās vienlaikus, manu dzīvi tas nekādi neietekmē.
Tas, kas vairāk uztrauc, ir tas, kā runā paši mazākie. Ne reizi vien ir nācies būt par liecinieku situācijai, kad mazu bērnu bariņš (nu, kādi otrklasnieki varbūt), savā starpā strīdoties, izmanto tādus vārdus kā "pe*a", "pī**a", "pi**ies" utt.. Lūk, tur gan ausis vīst klausoties. Anglicismi kaut kādas 16 gadīgas tīnes sarunvalodā tad vēl ir tīrie ziediņi salīdzinot ar pamatskolnieku leksiku.