Kad dzīvoju dzīvoklī, vienu brīdi augšā dzīvoja īrnieki un regulāri taisīja ballītes. Informēju par to augšējā dzīvokļa īpašnieku, teica, ka informēja īrniekus. Piebildīšu, ka laikā, kad šis pats augšējais kaimiņš tur dzīvoja, nāca pie manis runāt, lai ar trenažieri vēlu vakaros nestrādāju, jo viņiem mazi bērni. Tas varēja būt tuvu 22iem, bet vienojāmies, ka līdz 21:00 beidzu.
Neteikšu ka īrnieki palika klusāki, bet nekas traks kādu brīdi nebija. Līdz vienu vakaru ap diviem naktī tusiņš, augstpapēžu kurpes, skaļa mūzika un nevis vienkārši skaļa, bet tā, ka sienas viegli rezonē. Paņemu sadales skapja atslēgu, izslēdzu dzīvoklim korķus, aizslēdzu skapi un eju gulēt. Man dēls gulēja, mēs visi guļam, iet un skaidroties divos naktī nav vēlmes.
Tagad dzīvoju mājā un nakts vidū dziedu līdzi Rodam Stjūartam - First cut is the deepest.
Vienīgais, kas tiek traucēts, ir mana pašapziņa, jo arī es gribu tādu matu sakārtojumu dabūt, eh. Taču viens labums no šādiem vakariem ir, esmu iemācījies dibenu gorīt kā Da Ya Think I'm Sexy? dziesmas laikā. Un tādēļ vien ir vērts nopirkt māju.