Sveiki, gribu uzklausīt padomus no cilvēkiem, kuriem ir bērns (-i) vai arī pieredze ar tiem. Lieta ir sekojoša: es sastāvu attiecībās ar meiteni, kurai ir bērns no pirmās laulības. Puisēnam ir pieci gadi. Viņš negrib ar mani sveicināties un atvadīties. Šādos brīžos es jūtos stulbi. Piemēram, es viņam sāku: „sveiks, Oskar!” vai „kā tev gāja bērnudārzā, Oskar? kas tur jauns?”, un viņš ne tikai neko neatbild man – viņš pat
neskatās uz manu pusi! Viņa mamma sāka, ka visa vaina slēpjas bērna „kautrīgumā”, bet es tam nepiekritu, jo esmu redzējis kā viņš kliedza lidmašīnā uz visu salonu, kad es paņemu vietu pie loga. Pēdējā laikā, kad mēs kaut kur ar viņa mammu ejam kopā, viņš sāk prasīties aiziet kopā ar mums. Es neiebilstu pret pastaigām trijatā, bet skumja lieta ir tāda, ka šādas pastaigas mums beidzas ar greizsirdības ainām – bērnam ļoti nepatīk tas fakts, ka viņa mamma bučo un apskauj citu vīrieti, kā arī viņš ir ļoti alkatīgs pēc mātes uzmanības, ko es, attiecīgi, viņam zogu, kad pavadu ar viņa mammu laiku.
Kā man padraudzēties ar bērnu? Ko darīt brīžos, kad viņš man neatbild un pat neskatās uz mani?? Uzdot jautājumus tālāk („kas bija uz brokastīm”, „ko zīmēji” utt.) vai arī uz kaut kādu brīdi likt viņam mieru? ?
1073
