Vairāk kā gadu dzīvoju laulībā, pašai gan tikai 23 gadi, vīram 5 gadi vairāk. Tikai gads, bet jau tāda rutīna. Esam iejugušies ikdienā, kopā neizklaidējamies, ja neskaita kādas 2 reizes gadā kaut kur.
Jāpiebilst, ka esmu apprecējusies ar savu pirmo vīrieti - gan pirmais skūpsts, gan pirmā nakts, pirmās attiecības - tas viss piedzīvots ar manu vīru. Izklausās pasakaini, vai ne? Sākumā arī es tā domāju, bet pēc laika sāku justies nomākta, ka trūkst, teiksim, iespaidu.. Ar viņu esmu kopā jau no 18 gadiem. Neesmu pat skūpstījusies ar citiem pirms tam, iekšā ir tāda sava veida interese, kā tas diez būtu ar kādu citu..
Mīlēties ar vīru ne sevišķi gribas, šķiet, ka ir pazudusi tā dzirkstelīte, vismaz no manas puses, jo viss ir tik pierasts, paredzams, ka tas mani vairs neuzvelk.
Dzīvoju daydreamingā par citiem vīriešiem. Patīk pafantazēt, ko nepaspēju piedzīvot pirms tam.
Vīru tomēr gan ļoti mīlu, vienalga zinu, ka viņš ir skaistākais un labākais, bet mūsu attiecību ietvaros ir iestājusies kaut kāda rutīna, kas mani uzvedina uz domām par citiem vīriešiem. Pat bailes paliek no tā, vai spēšu būt mūžam uzticīga, jo ja nu kāds kārdinājums ir nepārvarams?
Kā jūs, kas attiecībās/laulībā esat 5+gadus? Šādas sajūtas nepiedzīvojat?
4
