Man bija mirkļi, kad gribējās padoties, bet tiešām – mani brāļi, dēls un sievietes mani izvilka. Darbā es uzreiz ļoti atklāti izrunājos ar savu vadītāju: «Kādu laiku man būs grūtāk.»
Cik labi, ka tev bija iespējams to viņai pateikt!
Drīz jau tāpat viss tapa publisks un nebija noslēpjams.
Zināju dienu, kad iznāks Privātā Dzīve, – vīrs esot apstiprinājis mūsu šķiršanos. Klusēju. Biju mājās, fiziski iebarikādējusies segās un spilvenos. Sāka gāzties ziņas un zvani no savējiem, svešiem. Biju izlēmusi nevienam neatbildēt, bet nevaru paskaidrot, kāpēc pacēlu vienu svešu numuru. Izrādījās, kurjers atvedis manas Sestās sievas angļu izdevumu. Sēdēju virtuvē uz grīdas, noraudājusies, nemazgātiem matiem, vēru vaļā kastes, šķirstīju grāmatu. Tur bija ieraksts: To my husband – love you to the moon and back. Manam vīram – mīlu līdz mēnesim un atpakaļ.
Šis tulkojums bija mūsu kopējā sapņa piepildīšanās. Un tajā pašā dienā mana dzīve publiski sabruka. Ja to ierakstītu romānā, teiktu – banāli, pārāk klišejiski. Bet tieši tā notika.
Tā bija vienlaikus ļoti priecīga un ļoti šausmīga diena. Nevis kaut kāda vidējā temperatūra slimnīcā, bet divas spilgtas, pretējas emocijas vienlaikus. Zini, tolaik vienas no manām lielākajām bailēm bija palikt vienai. Bet, tagad atskatoties, saprotu, ka ne dienu nebiju viena. Izņemot, kad pati izvēlējos, ka šodien gribu padzīvot pidžamā un nerunāt. Man visu laiku apkārt bija cilvēki, draugi, pasākumi, sarunas. Arī pilnīgi svešas sievietes atbalstīja.
38
