Sveikas.
Izveidoju jaunu profilu tieši šim rakstam, lai mani nezobotu manā normālajā profilā.
Jau n-to nakti nespēju normāli gulēt, jo nevaru beigt domāt par savām attiecībU (jā, daudzskaitlī) klapatām.
Īsumā mēģināšu paskaidrot:
Šis stāsts iesākās 5 gadus atpakaļ, kas ar savu, nu jau bijušo draugu, iepazināmies interneta vidē - randiņu aplikācijā. Sākām satikties, un daudzas lietas man viņā šķita nepieņemamas, tāpēc pēc pāris nedēļām viņam pateicu, ka starp mums nekas nevar sanākt.
Pāris mēnešus vēlak iepazinos ar puisi - lielisks puisis un viņā bija visas tās īpašības ko nesaskatīju iepriekš minetajā vīrietī. Mēs ļoti visu sasteidzām (es mīlu steigties un nekad “6 reizes nenomērīt), ievācāmies kopā utt, neizplūdīšu sīkumos. Aptuveni pēc 2 kopā nodzīvotiem mēnešiem man viņš burtiski sāka riebties. Viss, ko viņš darīja bija slikti (lai gan viņš tiešām bija jauks cilvēks). Ta kā tas bija ziemassvētku laiks, no ne kurienes uzpeldēja sākot minētais, internetā iepazītais vīrietis, novēlot man priecīgus svētkus. Mēs sākām runāt, vairāk kā to būtu vajadzējis darit, jo es teorētiski biju attiecībās.
Kāpec tik garš ievads... JO tajā brīdī mani pēkšņi pāršalca kaut kādas mistiskas jūtas pret viņu. Lavījos prom no mājām viņu satikt, kad draugs ar ko dzīvoju kopā brauca ceļojumos, es paliku mājās lai varētu satikt otru vīrieti utt.. teorētiski es nevienu nekrāpu, bet realitātē - laikam tā sanāk.
Tas viss aizgāja tik tālu, ka es uz savu tā brīža draugu pat nevarēju paskatīties, mēs izšķīrāmies un tā tas beidzās.
Kad tas notika, ar sākotnēji minēto vīrieti sākām atkal mēģināt iet uz regulāriem randiņiem, kad viņš man paziņoja, ka nevēlas būt kopā. Un nu tad beidzot pie galvenā stāsta.. principā, mēs pec aptuveni 2-3 (manas “lūgšanās dēļ) sagājām kopā. Attiecības bija lieliskas aptuveni gadu, tad viss sagāja galīgā dimbā..
Un pirms es iedziļinos vel vairāk, gribu piebilst, ka esmu pieaugusi, IT KĀ ( kā man agrak likās) - racionāli domājoša sieviete, kurai prātu sagrozīt nav viegli, kā arī esmu visai veiksmīga dzīvē, arī bez vīriešiem.
Tad nu sākās mūsu gadiem ilgā liksta - viņam es vai nu biju maksimāls iekāres objekts vai arī nevajadziga - nu tā pēc noskaņojuma.
Kad es meģināju par ko aprunāties, viņš momentāli aizsvīlās un visbiežākajā scenārijā - aizbrauca prom (jo parasti palika manā mājā) un ignorēja manus zvanus/sms ut NEDĒĻĀM. Šo nedēļu laikā visbiežāk es biju sagrauta, kamēr viņš izklaidējās ar citām sievietēm. Kad es to uzzināju, viņš teica, ka mani nekad nav krāpis un mums bija pauze (kurai es pat nekad nebiju devusi ideju vai piekrišanu)..
Vienvārdsakot - tad sākās rinķa dancis - mēnesi es raudu, tad mēs dzīvojam kā iemīlējušies mēnesi, tad viņs nozūd... utt.
Pēc aptuveni 4 gadu stresa un mokām es visam pieliku treknu punktu. Man vienmēr likās, ka es viņu neprātīgi mīlu, bet toreiz bija par daudz.
Par cik man dzīvot bez attiecībām ir dzīvot kā bez ēdiena (jā, un es nezinu kāpēc es nekad nevaru būt viena), momentā atradu plāksteri.
Brīnišķīgs vīrietis, visi mani apskauž. Tikāmies apmēram pus gadu un viņš mani bildināja - es piekritu. Tad nu es sapratu (pēc neilga laika), ka esmu pieņēmusi šo bildinājumu, lai kaut kā sev apliecinātu, ka esmu tikusi pāri savai milzu mīlai. Brīdī, kad es to apjautu, man likās ka vazāju šo jauno vīrieti aiz deguna un nezināju ko darīt. Es, kā jau normālā meksikāņu seriālā ar vīrieti apzināti sastrīdejos un momentāli uzrKstīju bijušajam. Tagad, man ir visiem jāpaziņo ka mūsu kāza, kam
Bija jābūt Decembrī - atceļas, un man ir nepārvama vēlme mesties atpakaļ iekšā savā slimajā mīlas dēkā un atkal ticēti melīgajiem solijumiem..
Nav pat iespējams uzrakstīt visu, kas darās manā prātā, bet ie sajūta, ka šis vīrietis, “mana mūža mīla” ir man uzlicis kaut kādu lāstu, kas liek man rīkoties kā vājprātīgajai.
Ko man darīt? Kā nesabojāt sev dzīvi?
3
