Precēta un iemīlējusies,vai vēl kāda tà jūtas?

Neesmu gan precējusies, bet esmu 6 gadus attiecībās un vienubrīdi jutos tāpat kā tu - uz šķiršanās robežas, jo biju iemīlējusies citā vīrietī. Tagad domāju, par laimi man pietika prāta savlaicīgi pateikt nē. Nevajag ļauties tādām mirkļa simpātijām. Atceros, ka jutos tā it kā ar draugu viss ir tik ierasts, rutīna, pieskārieni tik pierasti, ka vairs nejūt, visi viņa ikdienas ieradumi sāka kaitināt utt. Un tas “jaunais” likās tik romantisks, interesants, aizraujošs, gribējās arvien vairāk satikt un pavadīt laiku kopā. Bet arī ar to otru veidojot attiecības pēc laika viss būtu bijis tāpat. Arī tas “jaunais” pēc 6 gadiem man noteikti sāktu kaitināt un būtu rutīna, ja attiecības atstāj tādā “pašplūsmā”.
Ar draugu arī ne vienmēr viss ir tā kā gribētos, reizēm ir sarežģīti, bet tas nav iemesls krāpt vai padoties. Galvenais ir saprast, kurā brīdī viss sāk brukt un strādāt pie attiecībām(Ar strādāt es domāju - atcerēties vienam otru palutināt, pateikt kaut ko jauku, kopā atpūsties, nezaudēt to romantiku, runāt par to, kas nepatīk, apbedina, censties ņemt vērā utt). Vēljovairāk, ja ir kopīgi bērni. Svarīgi ir būt atklātai, vismaz es tā uzskatu. Lai arī ļoti apbēdināju draugu, vismaz biju atklāta un kopā varējām tam visam tikt cauri. (Fiziski tuvi nebijām ar tā laika simpātiju, iespējams arī tāpēc draugs piedeva un tikām tam pāri, nezinu gan kā ir tavā gadījumā.)

Man būs pretējs viedoklis - ja vien tā nav kaut kāda mirkļa iegriba vai padošanās pie pirmajām problēmām, nav jāglābj tas, kas vairs nav glābjams. Cilvēkiem attiecībās NAV jābūt nelaimīgiem, pat ja ģimenē aug bērni, pat ja citi ģimenes locekļi neatbalsta, pat ja draugi nesaprot. Ja ir tā, kā raksti, ka laulība nav bijusi laimīga, tad labāk iet katram uz savu pusi, nekā mocīt vienam otru. Pie tam, uzskatu, ka bērniem labāk redzēt šķirtus, bet laimīgus vecākus, nekā divus nomocītus cilvēkus, kuri nemīl viens otru, bet kaut ko cenšas glābt un līmēt kopā, kaut arī sen jau nekas vairs nav ne glābjams, ne līmējams. Klausi savai sirdij, tikai Tu pati labāk zini, ko jūti un kā jūties, jo ne jau tie radi/draugi/kaimiņi dzīvos dzīvi Tavā vietā.

Piekrītu iepriekšējam komentāram.

Dahlia ++
Dzīve ir sasodīti īsa. Tā jādzīvo kaislīgi un ar garšu, izbaudot mirkli ar cilvēku, kurš sniedz patiesu prieku un baudu.
Neafišēju gan laulības tūlītēju mešanu pie malas pie pirmajām grūtībām, taču, saprotu, ka te ir runa par ilgākām problēmām, kas jārisina, ja vien negribas vilkties pusjēlam pa pasauli
.
Bērni, starp citu, uztver vairāk nekā mums šķiet, un domāju, ka viņi jutīsies labi tad, ja abi vecāki būs laimīgi. Tas nenozīmē, ka viņiem jābūt kopā, līdz plīst un lūzt.
Lai veicas

Novēlu jums izturību, skaidri domāt, jo pat ja nebūtu šīs simpātijas ar citu vīrieti, jums ir tiesības būt laimīgai.

Bet, kas tad ir tik slikts attiecības ar vīru? Vienkārši apnika rutīna un simpātija ir kā jauna vēsma dzīvē? Es tavā vietā nesteigtos šķirties un padomātu vai pēc pāris gadiem arī jaunā simpātija nebūs apnikusi un vai tu viņu pazīsti pietiekami labi, lai ietu prom no vīra.
Man ir draudzene, kas samīlējās cita vīrietī un aizgāja no drauga, kas vinu bildināja un patiešām mīlēja 5 gadu garumā. Tagad viņa nožēlo, jo saka tā bija mirkļa stulbība, kuras laikā sajūta emocijas kā tīņu gados, taureņi vēdera. Tagad viņa saprata ka mīl savu bijušo un grib salabt, bet viņš negrib un saka ka ir par vēlu. Ja butu strādājusi pie attiecībām un novērtējusi to cilvēku tad tā nebūtu.

Grūti spriest, bet vairāk piekrītu Dahlia viedoklim, esmu PAR LAIMĪGIEM cilvēkiem un laimīgām attiecībām, nevis dzīvot ar kādu piespiedu kārtā, un bērni šeit nebūs iemesls un atruna. Tieši tā - bērni grib redzēt laimīgus vecākus, nevis nogurušus un neapmierinātus.
Un par Tavu simpātiju - vai tā ir tikai simpātija vai Jūsu starpā jau ir kas vairāk, un ko par to saka pats vīrietis, kas iepaticies Tev?

Es nodalītu savas attiecības no simpātijas.
a) par attiecībām: ja tās ir sevi izsmēlušas un neatjaunojamas, tad izejas meklēšana caur šķiršanos ir cieņpilns risinājums.
b) par simpātijām: tauriņi puncī lidos ik pavasari, citam retāk, citam biežāk, citam tie pamodīsies no dziļa miega decembra vidū. Vai uz katriem tauriņiem Tev jārīkojas? Varbūt šie nav katri tauriņi, bet tie īstie? Katrā ziņā Tev to labāk saprast. Tāpat Tev labāk saprast, vai jaunā simpātija ir tikai dzinulis, lai atrisinātu punktu a vai arī tik tiešām ir dzīves lielā laime.
Lielam daudzumam gadījumu tauriņi parāda problēmu attiecībās - tie parāda, kur starp Tevi un vīru ir izveidojusies plaisa, bet Tev tās aizpildīšana ir vajadzība. To var risināt iekšēji savās attiecībās, ja ir vēlme un iespēja, bet arī var pasmelt ārēji no jaunās simpātijas. Ja nu šķiries un ej pie jaunā, esi droša, ka viss viņa labums nebūs šī cauruma aizlāpīšana. Būs nākamās attiecības, nākamie caurumi, nākamie ārējie tauriņi.
Esmu par šķiršanos, ja tā vajadzīga (nelaimīga, laulība izbeigusies, jo vardarbība, jo krāpj), bet arī par darbu ar attiecībām, ja ir vērts strādāt un abi strādā ar tām.

Abi varianti no iepriekš minētajiem ir saprātīgi. Es, personīgi, šķirotos, ja ar vīru vismaz gadu vai vairāk būtu drausmīgas un nelaimīgas attiecības, jo tad būtu redzams, ka pietiekoši ilgi esi nelaimīga un tur vairs neko nevar labot. Bet ja tikai kādu mēnesi... Divus tad labāk vēl censties saglābt kas glābjams, jo arī jaunā simpātija, sākot dzīvot kopā, reiz kaitināt, nesīs un taureņi nelidos katru dienu.
Katrā ziņā mums tikai dot padomus, tev izvēlēties. Un jebkas ko izvēlēsies būs pareizi. Tā ir tava dzīve. Ja uzskati, ka tā ir pareizi - uz priekšu!

Paldies,jums par komentāriem...! Es pat kāzu dienā nejutos laimīga,kad bija jāpaliek divatā braucot uz viesu namu nelielā medus izklaidē... Vīra neiecietību esmu cietusi jau vairāk kā desmit gadus... Jaunā simpātija palīdzēja pielikt punktu ,ieraudzīt no malas... Viņš nav tikai simpātija ,mums ir bijušas arī tuvas attiecības vienu reizi.Šobrīd ir apstākļi tādi,ka uzreiz nevaru būt kopā arī ar otru cilvēku . Esmu daudz šaubījusie,un centusies aizmirst ti otru,lai būtu godīga sieviete,bet vienalga katrs pārbaudījums mūs saruvina vēl vairāk... Vīrs šķirties nevēlas, ja nu vien atdodu abus bērnus.Esmu spiesta palikt ar viņu zem viena jumta , un ciest viņa nicinošo attieksmi...

Ko saka bērni, cik viņi mazi? Laulību šķirot jau tā nenotiek ka bērni tiek dalīti kā manta, lai gan redzu ka ir tēvi kas rīkojas arī tik draustiski, ka nozog bērnus un mēnešiem nelaiž māti klāt, tas gan ir drausmīgi.

Pēc Tava pēdējā komentāra secināms, ka laulība ir izbeigusies. Tad nu neņem vērā viņa šantāžu. Labojiet juristes ģimenes tiesībās, bet bērnus no mātes šķir Latvijā reti. Laulību var šķirt arī tad, ja vīrs to negrib.

Tas, ka izvirzīsi šķiršanos, nenozīmēs, ka Tu ''esi tik slikta'', ka Tevi atstās bez bērniem. Tāpēc neciet :)

Par iemīlēšanos ilgstošās attiecībās- tā mēdz būt ļoti bieži pat tad kad viss šķietami ir labi- galu galā mēs cilvēki esam poligāmi kā suga (vienīgā atšķirība ka vīriešiem tas viss ir vairāk leģitīmi). Arī mūsu psihe alkst pēc jauniem iespaidiem un sajūtām.

Tur jau tā lieta,ka es pat izšķirties nevaru....Saprotu,ka tiesa izšķir tikai tad,ja ir pierādīta otras puses vardarbība(emoc.vardarbību grūti pierādīt),vai arī ja trīs gadus nedzīvojam kopā, vai arī,ja dzīvoju ar to otru un mums ir kopējs bērns,vai arī gaidu bērnu..Šobrīd dzīvojam zem viena jumta,tikai katrs savā stāvā... Skaļi nestrīdamies,bet viņš psliek arvien neiecietīgāks... Gribu vismaz normālu komunikāciju, bet grūti par kaut ko at viņu vienoties...
Tajā pat laikā viņš saka ,ka varu atgriezties pie viņa,ja pārtraucu kontaktus un aizmirstu savu simpātiju...

Bērniem ir gandrīz 9 un 12.gadi. Varbūt ir arī kāda,kurai iet līdzīgi?Rakstiet privāti...

Sāc ar to ka iesniedz tiesā prasību šķirt laulību. Mana mamma arī pieprasīja šķiršanu un dabūja to 6 mēnešu laikā. Viņai arī nebija neviena no augstāk minētajiem nosacījumiem.
https://lvportals.lv/e-konsultacijas/16295-ka-skirt-laulibu-2019
Kopīga saimniecība var nepastāvēt arī tad, ja laulātie šķirti dzīvo kopīgā dzīvoklī.
Tātad jūs iespējams atbilstat šai sitācijai un var šķirt laulību diezgan ātri. Ieteiktu izlasīt šo rakstu.
Tās visas lietas ko minēji augstāk tikai paātrina laulības šķiršanu. Protams laulību nevar izšķirt nedēļā. Tavā vietā es iesniegtu tiesā prasību, savāktu bērnus un ja iespējams sāķtu dzīvot citur un paralēli iesniegtu prasību par to ka bērni paliek pie tevis. Ja nesāksi neko darīt tad lietas pašās neatrsinās.

Principā jautājums kā jūs paši savā starpā vienosieties, jo vienkāršāk jo ātrāk.
Ir aplami domāt un teikt, ka jūs izšķirs tiesa tikai tad, ja būs vardarbība vai kas tml. - muļķības. Par to ir jāpainteresējas - ja vien ir vēlme.

Tu vari izšķirties tikai vai tie būs 6 mēneši vai gads. Iespējams ka tas nebūs nekad, ja nesāksi kustināt lietas uz priekšu.

Paldies!