Sveikas!
Man ir grūti par šo runāt ar savām draudzenēm, jo man tādu ir maz, viņam pašām savas problēmas un man negribas vēl uzbāzties ar savām, kas viņām nemaz neliekas problēma. Tāpēc es gribētu atrast kādu psihologu ar ko parunāt. Varbūt varēsiet kādu ieteikt?
Esmu uzsākusi jaunas attiecības un kopā esam jau 4 mēnešus. Viņš ir tik lielisks, ka man grūti tam noticēt. Pēc visām attiecībām, kurās esmu bijusi, šis ir kas nebijis, jo pret mani labi izturas. Man ineapsaukā, nepazemo, neapkauno un atbalsta. Kā var manīt visas iepriekšējās attiecības ir bijušas ļoti destruktīvas. Šķiet gāju ar vien zemāk zem zemes un ļāvu sevi mīdīt. Un tāda sajūa jau sāka pārņemt, ka t ir norma, ka tā tam ir jābūt, ka to esmu pelnījusi un neko labāku, jo tieši tik sūdīga sieviete es esmu.
Tieši tāpēc man ir bail no šīm attiecībām. Jo šķiet, ka kaut ko tik labu neesmu pelnījusi. Viņš ir tik skaists cilvēks savā būtībā, bet man liekas, ka esmu pēdējā lašara salīdzinājumā ar viņu. Un kad viņš man atzinās, ka viņam bija bail mani uzrunāt, jo es neesot viņa līgas meitene, biju šokā. Jo jā aizsargājot savu trauslo pasauli soc tīklos zīmēju savu tēlu ļoti spilgtu, košu, pašpārliecinātu un, ka vispār esmu supersieviete. Bet tāda nemaz neesmu. Un man ir bail, ka viņu pievilšu, ka viņs ar laiku redžes, ka patiesībā es esmu tieši tāda kādu mani raksturoja iepriekšējais vīrietis (ar ko biju 2 gadus attiecībās) - slinka, tizla, neko nevaru, neko nemāku un vispār krople, jo arī orgasmu es nevaru sasniegt parastā ceļā.
Sķiet esmu pazaudējusi sevi kaut kur starp to, ko man saka, kas esmu, kas es girbu būt un kas un kāda vispār es esmu.
Viņš jūt, ka esmu nomākta, ka gribu lekt nost, jo man liekas, ka manšķiet, ka man attiecības vispār nepadodas. Gribas glābt viņu no sevis. Gribas lai viņam ir labāk. Jo man liekas, ka tieši viņa bijusī draudzene ir supersieviete un ir daaaaaudz superīgāka par mani un noteikti ir augstākas līgas meitene par mani. Viņa ir skaitsa, droši vien arī gudra, sociāla, ļoti smaidīga un vienmēr visu iesaistās utt (to zinu, jo viņa vēl joprojām ir labos draugos ar drauga draugiem un bija pat uz viņu kāzām, kurās es vnk sēdēju kā zoss, jo nevienu nepazinu un jutos, kā idiote).
Man bail to vīrieti pazaudēt, jo viņs ir tik superīgs, ka man liekas, ka tā ir pasaka un vispār nemaz nezināju, ka tādi vīrieši eksistē, kas ciena savu sievieti.
Bet tajā pašā laikā bail arī viņu sāpināt un likt viņam vilties sevī, ja neattaisnošu viņa cerības par sevi.
Es neesmu sabiedriska, man nav daudz draugu, esmu introverta, dažreiz pat garlaicīga, jāarī slinka, jo protu tik daud zu tajā pašā laikāneprotu neko, jo nav motivācijas vispār ko darīt. Esmu 30 gadus veca un joprojām neesmu nekas. Mn nav ne normāla karjera (nesen jau atkal nomainīju darbu), ne sava auto, ne pašai savs dzīvoklis (īreju kopā ar draudzeni, kura studē, jo es nevaru atļauties Rīgā dzīvojot īrēt pati savu). Dažreiz šķiet ko viņš vispār manī ir saskatījis.
Es saprotu, ka ar laiku viņam apniks, ka nespēju atrast sevi, ka esmu tik depresīva un viņam apniks par mani cīnīties. Tāpēc es gribu atgūt savu pašapziņu lai varu attaisnot viņa cerības un būt viņam sieviete kādu viņš ir pelnījis sev blakus.
20
