Sveiki! Vēlos aizsākt diskusiju par mūsu attiecībām pašiem ar sevi, par attieksmi pret sevi, pašvērtējumu un sevis mīlestību.
Pati par sevi varu pateikt, ka man ir visādi gājis savā 21 gada vecumā, sākot ar grūtu situāciju bērnībā, sliktām attiecībām ar māti, vēlēšanos ātrāk pieaugt un tikt prom no vecāku mājas, lai pati rūpētos par sevi. Es pieļāvu daudz kļūdu tajā laikā, kam par iemeslu bija mans sliktās domas par sevi.
Es sāku savu patstāvīgo dzīvi 18 gados, kad pašvērtējums man bija ļoti zems, nesapratu, kā kāds vai es pati varētu mīlēt kaut ko tādu, kas nav pietiekami labs un skaists.
Tad dzīvojot vienai, iepazīstot sevi un rūpējoties par sevi, sapratu, ka tomēr ir viss labi ar mani, iepatikos sev ar laiku un sāku sevi mīlēt. Es centos izaicinat sevi visdažādākajās lietās un tas deva man daudz spēka un pārliecības. Tā divos gados es nometu lieko svaru, kas man bija traucējis justies labi un dzīve gāja uz priekšu. Atceros, ka tad biju laimīga lielākoties, tomēr man pietrūka ģimenes atbalsta, nesanāca izveidot attiecības kādas vēlejos sev, jutos tomēr vientuļa, kaut arī bija man draugi un paziņas no darba un Uni, tomēr bija tā apziņa, ka pašai viss ir jādara un nevienam tā tik ļoti es nerūpu, bija dažas īslaicīgas neizdevušās attiecības tajā laikā.
Tagad vienu gadu vēlāk, es pieņēmu lēmumu aizbraukt no Latvijas, bet ir pagajis gads jau te un man bieži pietūkst manas iepriekšējās dzīves. Pietrūkst, tas, ka es dzīvē attīstījos , studēju. Te es esmu mainījusi darbus, nav bijis viegli nevienā darbā noturēties, tie darbi, ko te varu sev atrast nav viegli un patīkami, neizdodas atsperties atkal dzīvē.
Nu jau gadu es nemācos, pametu universitāti un nožēloju tagad to, ka man nav tagad tās izglītības. Gribu te iet mācīties jau visu šo laiku, tikai nezinu, nesanak, ja arī bijušas man iespējas, tad ir arī šķēršļi, kā distance, jo man nav tiesības, nevaru izbraukāt.
Bet no otras puses, viss nav tik slikti, jo tagad man ir lieliskas attiecības ar cilvēku, kas nu man ir tas tuvakais un mīļākais cilvēks no visiem, vairs neesmu vientuļa tādā ziņā. Esmu mīlēta, par mani rūpējas, dzīvojam kopā un ar laiku domāsim par ģimeni. Viņš par mani vairāk domā, ka jebkad kāds no manas ģimenes ir to darījis.
Liekas, ka manā dzīvē salīdzinot tagad un pirms gada katrā posmā pietrūka dažādas lietas, lai es būtu pilnībā apmierinata ar savu dzīvi.
Tad gribējās atrast to savu cilvēku, bet tagad man pietrūkst pašai sevis, tās izaugsmes, kas bija pirms tam, pietrūkst izaicinajumu sev, dzīve kļuvusi par rutīnu nedaudz un nav piepildījuma, ko sniedz aktīva mērķu sastādīšana un tiekšanās uz tiem. Es joprojām zinu, ka sevi mīlu, tikai tas ir mazliet paslēpies kaut kur dziļāk manī un man ir jāizdabū laukā tā sajūta, tas pozitīvisms un degsme, kas man iepriekš bija.
Atvainojos, ka sanāca gari, bet man interesē,
kā ir bijis jums, kas notiek ar attieksmi pret sevi, pret dzīvi, savu pašvērtējumu laikam ejot?
Ko cilvēkam vispār vajag pilnai laimei, lai ir tā, ka var pateikt, ka ir labi, esmu laimīgs ar savu dzīvi?
163
