motivācijas trūkums

Augsta atbildības sajūta.

man šādi periodi uznāk ļoti bieži.
paņemu bieži vien kādu brīvdienu, neaizeju uz skolu, lai apdomātos, bet...
tas īsti nepalīdz, jo tu esi iekavējis un tad motivācija pazūd vēl vairāk.
Mans top 1 palīgs ir kafija.
Ir iedzerta kafija, motivācija augsta, mērķi arī :D

Arī esmu cilvēks, kuram šis anti motivācijas periods uznāk dezgan viļņaini. Varu būt pusgadu - kā ar petardi dirsā, bet tad - hops, un viss, viss besī, spēka nav piecelties no gultas un pat elpot. Šādos brīžos - es ļauju sev atpūsties. Es ticu, ka šie signāli no organisma ir ar nolūku. Respektīvi - apstāties un padomāt. Nevar jau mūžīgi būt skrējienā un darīt, darīt..
apmēram man tas ilgst 3-7dienas. Tad, jā - es ņemu pauzi no visa. Kaut vai guļu 24/7 un vienkārši ēdu, skatos seriālus vai spļauju griestos.
Skatos video youtubā - par cilvēkiem, kas dara lielas lietas un stāsta par motivāciju - tas mani tā liek aizdomāties no sērijas “ Tā, Paceļ savu pakaļu, un ej darīt lielas lietas - lai citi iedvesmojas no Tevis “ šis vienmēr ir bijis mans dzinulis.
Bet Tev ieteiktu - sākumā saprast, kādēļ tā ir? Varbūt to izsauca, kas nepatīkams un to var labot? Ko Tu vari darīt, lai tas mainītos? Un kādēļ Tu gribi, lai tas mainītos? ;-)

varbūt vienkārši uz mirkli viss apnīk, piemēram, iet gandrīz katru dienu uz lekcijām, treniņiem, visu laiku tāda vienveidīga, ka organisms saka : ak, nu cik var, es gribu visu dienu sēdēt youtubā :D
tāpēc varbūt tieši vajag paņemt atpūtu, neraizēties par to, ka es tūlīt visu iekavēšu, mani izmetīs ārā, nu nē. Ir jāiedod dažreiz "tukšo" dienu, lai nerodas pēc tam visādas izdegšanas, skumjas.
Bet arī ir jāatšķir tā robeža, kad jau būs par daudz, jo iedosi vienu brīvu dienu, organisms sāk gribēt vēl nedēļu brīvu, tad jau būs palaišanās un prokrastinācija :D

Nu, sen jau pierādīts, ka tieši prokrastinācijas laikā - cilvēki ir maksimāli radoši un var darīt brīnumainas lietas :-D

Tādi periodi uznāk,jo tu vnk nogursri no visa un tas ir ok. Reizēm vajag tās dienas, kurās tu veģetē gultā un viss, max elpo, lai nodrošināt dzīvību,bet tas arī viss:-D

Interesanti. Man īsti nekad nav bijusi sajūta, ka varu atļauties dienām veģetēt, jo jūtos, redz, nogurusi. Un kaut kā dzīva esmu - izrādās, ka cilvēks var vairāk nekā domā, ka var. Varbūt maksimums kāda svētdiena reizi pa pāris nedēļām. Vēl jo mazāk tad, ja ir darbs. Kā jūs to darat - ņemat pēkšņos atvaļinājumus, lai tās 3-7 dienas neko nedarītu un atpūstos? Studijās tik maza slodze, ka var atļauties kavēt?

Man tā nekad nav bijis. Man bija sapnis, es gāju un katru dienu tuvojos tam. Tāpēc nezinu, ko ieteikt. Domāt ilgtermiņā?

Man nav dzīvē ne mērķi, ne sapņi. Labi viens ir izmācīties, bet tas man neliekas tik nozīmīgi.
Iespējams, jā man ir tā, jo nav kur tiekties.

Man ir laimējies, jo strādāju darbu, kur nav darbadienas katru dienu un vispār nav tāda grafika. Un pluss, darbojos ar radošiem cilvēkiem, un tur visiem šķiet pavisam normāli tas. :-D
Studēju arī citādāk - nemācos katru dienu un nav jāiet, kaut kur. Iespējams tādēļ, varu es droši atļauties to darīt.
Protams, kā iepriekš minēja meitene - atbildība dara savu. Es nevaru projekta vidū pateikt “ A man zb viss “, bet tādos saspringtos darba periodos nemaz neuznāk tas. Vienmēr ir pēc tam - kad izdarīts, kas liels vai emocionāli grūts.
Es to nosliecu uz to, ka - depresija vairojas no nekā nedarīšanas ( vismaz man ) tādēļ, jo vairāk daru, jo mazāk tādu dienu. Jo vairāk sēdi rokas salicis klēpī, jo vairāk arī negribās tas rokas taču celt.

Man tas uznāk periodiski. Visbiežāk tādēļ, ka esmu perfekcioniste un kad kaut kas nesanāk kā plānots man ir demotivācija, viss slikti un tā tālāk. Bet es arī esmu cilvēks, kam ļoti viss uztrauc, respektīvi ir tā, ka sākumā psihi, domas, ka neko nedarīšu. Tad paiet pāris stundiņas, maksimums diena, es saprotu, ka ja nedarīšu būs vēl sliktāk un mēģinu, daru.
Piemēram, man ļoti patīk pastaigas. Palīdz sakārtot domas, mācīties tad arī kaut kā vieglāk. Man patīk kultūra. Arī ļoti teātri, komcerti un tāda atpūta stabilizē, bet galvenais es vienmēr sev uzdodu jautājumu - ja es nedarīšu, kam būs sliktāk? Tikai man. Nevajag kaitēt sev. Nezinu, kāda tipa cilvēks esi(?), bet pieļauju domu, ka studē to, kas patīk un tev noteikti ir liels ambīcijas. Tad dari, ej uz saviem mērķiem. Sasniedz dzīvē pozīciju, kad esi laimīga ar sevi. :) Galvenais jau saprast, ka dari priekš sevis. Motivācija pati nāks.

Jā, gadās ik pa reizei. Tikai nevaru atļauties slinkot vairākas dienas, tas rada tikai daudzas problēmas. Daru visu kaut vai piespiežot sevi ar domu, ka tas ir nākotnes labā, un meklēju labo brīžos, kad viss liekas pelēks un bezcerīgs.
Esmu perfekcioniste, motivācijas trūkumu rada arī ķibeles, kas rodas ikdienā, tāpēc nesaprotu tos, kuriem ir tieši pretēji, labā nozīmē apbrīnoju viņus. Nav tā, ka pati skrupulozi pieturos pie kāda noteikta dzīves plāna, bet ir noteikti mērķi, uz kuriem tiecos, tāpēc reizēm ir grūti saņemties, ja kas noiet greizi, biedē arī neziņa par nākotni.