Lasot Tavu stāstu, prātā nāk tikai viens vārds - černuha.
Es tiešām ļoti labi saprotu, ka, ja mīl cilvēku, tad var daudz piedot un uz daudz ko pievērt acis, bet, no malas skatoties, tas viss ir briesmīgi. Ja kāda no tām lietām būtu atsevišķi, tad jā, varētu domāt, kā glābt attiecības, bet šajā gadījumā neizskatās, ka nav vērts. Cik saprotu, tas negatīvais (vismaz pēdējā kaut kādā laikā) ir pārsvarā, un, ja labais nav pat uz pusi tik, cik ir negatīvais, tad tiešām nevajag pat mēģināt. Zinu, ka gribās ticēt, ka viss vēl var būt labi, bet, tici man, nebūs.
Ieteiktu Tev pacelt degunu gaisā un iet no viņa projām (nevis bēgt, mukt vai tml, kā te vienmēr raksta:-D). Cik saprotu, tad vecākajai meitai ir cits tēvs? Vai viņš maksā alimentus? Varbūt ir iespēja tīri cilvēcīgi ar viņu parunāt, lai nedaudz vairāk atbalsta vismaz laikā, kamēr esi BKA? Varbūt ir iespēja kādu laiku padzīvot pie vecākiem vai radiem, kamēr neesi atsākusi strādāt?
11
