Rēķinus, to skaitā dzīvokļa, kā arī saimniecības preces, pārtiku, tehnikas iegādi apmaksā manējais, tāpat arī viņš sedz neparedzētos izdevumus - piem, auto vai veļasmašīnas remontu. Es šad tad nopērku kaut ko no pārtikas, ja vēlos ko īpašu pagatavot, vai kaut kas pietrūkst konkrētam ēdienam, un man pa ceļam sanāk veikals. Parasti maku atveru spontānos gadījumos, piemēram, dodoties uz kafejnīcu vai restorānu - ar frāzi - šodien pusdienas (vai vakariņas) uzsaucu es! Tāpat arī pārtikas veikalā. Ja braucam garajās brīvdienās pie maniem vecākiem uz LV otru galu, visbiežāk Rimi čeku apmaksāju es, jo zinu, ka viņš sedz benzīnu, bet grozā būs ne tikai pārtika, bet arī manis izvēlētas gardum - vai - praktiskās dāvanas maniem vecākiem un vecvecākiem. Ceļojumos arī piedalos maksāšanā, vai tās būtu ieejas biļetes kādā apskates objektā, vai brokastu kafija, vai velo īre, vai izdevīgas ličenes biļetes, vai kokteiļi barčikā - nav svarīgi.
Lielākoties pati pērku sev apģērbu, higiēnas lietas, kosmētiku, skaistumkopšanas procedūras, bet arī daudz ko viņš apmaksā jeb uzdāvina. Naudas lietas mūsu starpā strāvo ar brīvu enerģiju. Nav nekā žēl vienam priekš otra. Un tomēr es nekad negribētu kopēju maku. Patīk, ka katram savs, un katram ir sava naudiņa, ar ko var rīkoties brīvi, ne par ko netaisnojoties un neatskaitoties. Un arī neesam viens no otra atkarīgi. Jā, viņš mūsu kopējam labumam iztērē vairāk, nekā es, bet mūs abus tas apmierina.