Iet uz darbu kur nepatīk

Man vispar principa nepatik iet uz darbu ,sttadat. :-D bet moljonaru saraksta neesmu, tiesi tik vienkarsi. Un ne,nekads darbs nepatik:-P

Citu kolēģu neizdarība. Pēc tam jākavē savs laiks un jādara citu neizdarītais.

Man patīk iet uz darbu, patīk savs darbs, nav bijis tā, ka doma par iešanu prom vai liela nepatika. Bet citreiz "uzkāpj" uz nerviem, ja kāds daudz "slimo", lai gan zini, ka nu nav nemaz slims, bet slimības lapas diezgan bieži ir... bet mums vairāk darba, par ko nemaksā. :D Tagad, kad esmu vadītājas vietniece, man praktiski tikai vaditāja jāaizvieto, bet atkal saspringums, kā saorganizēt darbus, lai viss būtu padarīts, ja kāds ir "slims".

Atceroties savu iepriekšējo darbu, varu teikt, ka nepatīk citu kolēģu, tai skaitā priekšnieku, neizdarība un nenoteiktība, nedisciplinētība, ka katru mēnesi jālūdzas informācija, lai es varētu aizpildīt un nodot atskaites, par kuru nenodošanu vai nepilnībām atbildība jāuzņemas man(kad par šo runāju, man teica, lai vienkārši paprasu vēlreiz tam cilvēkam, ko man vajag, kaut jau 5x jautāts). (e)

Es pēc savas dabas esmu ļoti slinks cilvēks, man vienkārši nepatīk strādāt un punkts. Ja man nevajadzētu naudu, es, goda vārds, nevienu dienu nestrādātu.

Kopasvilkumā no visiem darbiem, ko esmu strādājusi, tas negatīvākais varētu būt vadības neieinteresētība, neatsaucība, vienaldzība pret darba kvalitātes uzlabošanu un darbinieku motivēšanu. Bet, protams, tajā pašā laikā prasība pēc izcila rezultāta.

Kolēģi. Nav komunikabli, katrs pats par sevi. Nav vienaudžu, ir 50+.. nav par ko runāt. Man darbā vajag komunikāciju, un nodarbinātību. Grūti tā vnk atsēdēt 8h dienā, 5 dienas nedēļā.

1. Tas ka man ir jābūt darbā uz 8 rītā, kas mani ir agri, mirstu nost no rīta.(t)
2. Tas ka man diezgan bieži kā kaķim pie druvīm jāņaud ārā kāda informācija,ko man vajag sarakatēm, atskaitē vai līgumiem, it kā man šito vajadzētu visu.:-D
Bet tā, kad neviens nuzkāpj uz nerva , tad ir normāli, pat interesanti.:-D

Klaču bābas ar savām intrigām.

Patiktu darbs, ja būtu krietni labāks ataglojums, jo liela atbildība par citiem cilvēkiem..nē, vispār darbs patīk, varu pat palikt ilgāk par 8h dienā, ja vajag, bet liela nozīme ir, ar ko kopā jāstrādā, man riebjas, ja mani kontrolē vecāka gadagājuma kolēģes..Šeit mana lielā sāpe.Par konkrēti vienu personu.Un nepatīk, ka visu laiku kādu aizvietoju-ne ar ko nevaru rēķināties, jūtos, kā izsūtāmais zēns.Bet citas neaiztiek, jo, redz, nevarot visās vietās ielikt-neprot, nav ar mieru.A man kāds labums no tā, ka saprotu tik daudz?Tāpat graši.
Ceru, ka citur būs viss daaudz labāk, ilgi tā vairs nevaru turpināt, izdegu.

Nepatika pret iešanu uz darbu radās pārāk lielās noslogotības dēļ - tad negribējās iet uz darbu, kaut alga bija pasakaina. Intrigas vai šu-šu pa stūriem man nebija aktuālas.
Tagad ir mazāka alga (bija ļoti jāpierod), bet darbs un kolēģi izcili. Tas man atsver visu (l)

No iepriekšējā darba aizgāju tāpēc, ka nebija nekādu izaugsmes iespēju. Alga iiiit kā ok, bet nebija nekādu bonusu - nedz apdrošināšanas, nedz kafijas vai ekstra brīvdienas. Vēl ļoti traucētu kolēģi, kas nāk uz darbu lai čupotos, nevis, lai strādātu, Autoritārs vadības stils, darbs vēlos vakaros vai agros rītos.
Tomēr esmu gatava pieciest gan mazu algu, gan slinkus kolēģus, ja ir, kur augt - tas ir pats galvenais.

Histēriska vadība un psiholoģiskais terors no direktores puses bija iemesli, kādēļ aizgāju no iepriekšējā darba. Ja ko tādu sāktu manīt esošajā darba vietā, meklētu jaunu darbu.

Ilgu laiku biju ļoti apmierināta ar savu darbu, pēdējā laikā sāku domāt, ka pietrūkst izaicinājumu. Darba vide zināma, alga apmierina, bet reizēm domāju, kā diez būtu pavisam nomainīt nozari? Bet tad atkal nesaprotu, ko tieši citu gribētu darīt :-D Man reāli gribētos strādāt par sociālo darbinieku, bet nu ne Latvijā pie tās slodzes ar to algu...
Iepriekš darbos kaitināja pārspīlēta priekšnieku būšana jeb kompleksi - es esmu augstāks, jo augstākā amatā, tāpēc drīkstu citus emocionāli pazemot, nelietderīgi izdzenāt utml. Nepatīk darbi, kuros jābūt uz vietas principā katru dienu un agri. Labprāt strādāju katru dienu, bet 1/2 no darba laika no mājām. Nepatīk darbi, kuros priekšnieki tik krauj virsū, bet darbinieki nespēj pateikt STOP, bet tā vietā aiz muguras visu laiku čīkst, cik viss ir slikti. Nepatīk darbi, kur darbinieki konkrēti atstrādā, viņiem viss vienalga, ka tik algu saņemt. Nepatīk pārāk pārāk paštaisni cilvēki, kuri neieklausās otra viedoklī vispār, nav spējīgi konstruktīvai diskusijai.
Tagadējā darbā reizēm ļooti izbesī klienti, kas nezin, ko vēlas, grib kaut ko mistisku, kas realitātē nemaz neatbilst viņu kapacitātei un finansiālajām iespējām.

Man vienmeer ir paticis mans darbs,neskatoties uz to ,ka kaitiigs-nu esmu loti juutiiga uz dazaadaam zaaleem-pati nedzeru,bet straadaajot ar zaaleem ir juutams iespaids,dazaadas alergiskas reakcijas utt.
Nespeeju iedomaaties savu dziivi bez darba. Pat ja buutu loti daudz naudas,noteikti straadaatu-taada bezdarbiiga dziive man liekaas nepiepildiita.

Man bez darba butu ja nauda daudz ko darit,labdariba foto,celojumi un vel un vel!

Man laikam tas piepildijums ir kaut kas taads,kad juutos vajadziiga,patiik arii pelniit savu naudu-taa man vienmeer liekas loti iipasa-suuri nopelniita.Patiik paliidzeet saveejiem tiesi ar savu nopelniito naudu.

Ja buti daudz nauda manejie ar trukumu nejustu,un ar labdaribu palidzetu citiem
Bdt es tapat esmi vienmer savejiem vajadziga , ja aro darba nebutu.(l)

Laikam nepatīk algots darbs pēc būtības. Atkarība no priekšniekiem, konkrēts darba laiks, kurš izveido monotonu vāveres riteni (darbs, mājas, sapnis par atvaļinājumu un tā pa apli līdz nāvei).
Man der viss cits, kur savu režīmu varu veidot pati. Katru dienu citādu, ja tā gribas.

Ir tā ka es paskatos uz citiem un es puslīdz vienmēr saprotu kapēc viņi dara tā vai izvēlas to un ko viņi grib. (l)
Bet kapēc man ir sajūta ka neviens nesaprot ko es vispār daru vai gribu? :-/