Attiecības pēc bērna

Essena, it kā piekrītu Tevis teiktajam, bet no savas pieredzes varu teikt,.ka pirmo pusgadu kā minimums var tiešām arī nesanākt iziet divatā. Man ir gadu vecs bērns, un tikai nesen esmu sākusi atstāt viņu tētim uz vairāk kā 2 h, nemaz nerunājot par atstāšanu svešiem (kaut tie būtu ģimenes locekļi). Nu ir bērniņi dažādi, nevar visus zīdaiņus iešķiebt auklei, ja bērniņš ir "atkarīgs" no krūts, neņem pudeli, knupi utt. Es arī domāju, ka ar otro bērnu būšu gudrāka un agrāk / biežāk atstāšu kādam, lai pati tiktu brīvsolī, bet ir sanācis tieši otrādi :-D Ja es vienreiz uz stundu esmu atstājusi un bērns to stundu ir gandrīz visu laiku raudājis, tad es padomāšu divreiz, vai man tik ļoti vajag kaut kur iziet, un gaidīšu, kamēr bērniņš kļūs patstāvīgāks. Nevaru likt bērniņam tā pārdzīvot savu iegribu dēļ, jo līdz zināmam vecumam zīdaiņa vajadzības IR pirmajā vietā.
Bet par šķiršanos runājot - ja par iemeslu tiek minēts, ka vecāki nav bijuši gatavi atbildībai utt., tad tas jau nekur nepazūd šķiroties!!! Īsti nesaprotu, kā tas var būt risinājums. Visticamāk mātei tiek dubulta slodze, bet tētiņam brīvā dzīve (t)

Un kāds ar varu vilka pie altāra to sievieti vai spieda šai kājas paplest un taisīt augšā bērnu ar tādu veci kurš ir tik neciešams?
Brīžiem liekas sievietes ir kaut kādas aklas stulbas vistas kas neko apkārt neredz un neko nesaprot...

Es runāju par senāku pagātni, ne šodienu.
Daudzas cilvēka rakstura šķautnes attiecībās nav redzamas attiecību sākumā. Pie dažādiem apstākļiem (Arī bērna ienākšanas ģimenē), cilvēks sāk izrādīt citu sava rakstura pusi, kurai visticamāk iepriekš nebija kur izpausties. Tāpēc jau rakstīju tādu domu, ka kādreiz (piemēram padomju laikos) cilvēki ātri, vēl pirms otra un sevis kārtīgas iepazīšanas attiecībās, iestūrēja laulības ostā, jo tā sabiedrībā bija pieņemts. Un tad, kad parādījās tās citas vīrieša rakstura puses, kuras sievietei nepatika, izmainīt grūti un šķirties ir kauns un negods vai arī saprot, ka neviens tādu "kauna traipu" ģimenē atpakaļ neņems, nepalīdzēs ar dzīvošanu, viņa ar vīru sadzīvoja un toreiz nemaz nešķīrās.
Ticu, ka vismaz puse no tām laulībām, kas radušās 1970.-1990.gados, visticamāk nebūtu, ja tolaik būtu tādi apstākļi un domāšana kā mūsdienās.
Tāpēc varu Tev piekrist, ka mūsdienās neviens ar varu nespiež precēties, jo kopumā sabiedrībai ir mainījies viedoklis par laulībām kā vajadzībai. Tagad tā ir brīva griba, mīlestības apliecinājums otrai pusei, nevis apliecinājums sabiedrībai(!) ka esi tikls jaunietis, nevis vējgrābslis vai palaistuve, kam bērns bastards.
Bet īsā variantā, ar saviem komentāriem gribēju teikt, ka tāda plika ciparu statistika ir ļoti neobjektīva. Jāņem vērā visi apstākļi, kas to statistiku ietekmē, arī sabiedrības uzskati tajā laikā.

Kā arī nevaram spriest par tiem, kas pagājušajā gadā apprecējās, to viņu laulību ilgspējīgumu sapratīsim tikai pēc daudziem gadiem. Jo tie, kas pag.gadā apprecējās, nav jau tie paši, kas izšķīrās. Izšķīrās lielākoties tie, kas bija 5, 18 vai 30 gadus jau laulībā nodzīvojuši.
Es gribētu redzēt nedaudz citādāku statistikas apkopojumu, piemēram, cik ilgas ir 1990.gadā reģistrētās laulības. Proti, cik procenti šķīrušies līdz 5, cik līdz 10, cik 15 utt. laulībā nodzīvotajiem gadiem. :-)

Un pēc statisktikas tabulas arī var redzēt, ka mūsdienās laulības tiek noslēgtas uz pusi mazāk nekā 1970.-1990. gados.
Tomēr šķirto laulību skaits uz 1000 noslēgtajām tāpat ir gandrīz puse.
https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/iedzivotaji/laulibas/galvenie-raditaji/noslegto-un-skirto-laulibu-skaits

Diskusijas tēmā taču nebija runa par laulību oficiālu šķiršanu. Diskusijas autore raksta:

kārtējā no manām paziņām pēc bērniņa dzimšanas vairs nav kopā ar bērnu tēvu.

Tātad (iespējams) nebija precējusies, bet pārtrauca attiecības ar sava bērna tēvu (iespējams, draugu, nevis vīru).
Šķīrās arī agrāk un šķiras arī tagad. Nezinu, nekādu baigo likumsakarību neredzu. Es pazīstu varbūt labi ja 2 pārus vecumā 40+, kas visu mūžu bijuši kopā; pārējie radi, kaimiņi etc. ir šķīrušies/mainījuši vīrus, sievas.

Es domāju, ka cilvēki un it īpaši jaunieši paši nemaz neapzinās un nav pat mazākā izpratne par to, cik tomēr liels "solis" ir bērns. Un tad kad viņš piedzimst un saskarās ar patieso realitāti, tad atdurās kā pret sienu un tad arī parādās problēmas un tiek meklēti visādi veidi kā no situācijas ātrāk tik ārā. Un parasti tas notiek tā, ka tiek uzgriezta mugura otram un galvu ierok smiltīs, jo tā tak ir viss vieglāk. Bērns tomēr nav tosteris, kuru tu vari atdot atpakaļ, ja kaut kas neapmierina, bērns ir atbildība uz visu mūžu un daudz cilvēku nemaz tam nav gatavi, lai arī pirms bērna piedzišanas viņiem šķiet, ka ir. Man vienmēr izraisa smaidu dzirdot cilvēkiem sakām: "nekas tak nemainās", tomēr paskatoties apkārt uz savu paziņu loku, tad secinājums ir viens - mainās pilnīgi viss.

neteiktu gan, ka mainās pilnīgi viss. Ir lietas,kas mainās, bet kopumā pa lielam viss tas pats, ar atšķirību, ka jāpiegriež savu ego un jāpakārto bioritmus.

Piekrītu TheLaw. Nereālas ekspektācijas, bet, kad notiek saskarsme ar realitāti, tā pamatīgi grauj apmierinātību ar dzīvi. Ja cilveks pirms tam ir pāris diennaktis pavadījis ar maziem bērniem, kas ir dažādos vecumos, tad ir vairāk skaidrs, cik ļoti daudz laika, enerģijas, nervu tas prasa.
Un ar to var tikt galā. Tik jābūt ļoti stabilam attiecību pamatam. Un, ja tāds ir, tad bērna ienākšana ģimenē attiecības tikai stiprina, nevis izjauc.

neteiktu gan, ka mainās pilnīgi viss. Ir lietas,kas mainās, bet kopumā pa lielam viss tas pats, ar atšķirību, ka jāpiegriež savu ego un jāpakārto bioritmus.

Nu tas jau ir atkarīgs ļoti no pašiem cilvēkiem, kāda viniem ir bijusi dzīve pirms bērna piedzimšanas, ja cilvēkiem ir bijusi ļoti vienmuļa dzīve, tad varētu arī būt ka nekas dižš nemainās, savukārt cilvēkiem, kuriem ir bijusi atrtaktīva dzīve, daudz ceļo, apmeklē regulāri visādus pasākumus utt tad gan es neteiktu, ka nekas tur nemainīsies. Protams, ja ir kam uzgrūzt bērnu pieskatīšanai, tad tas, protams, ļoti atvieglo situāciju.

Nu tas jau ir atkarīgs ļoti no pašiem cilvēkiem, kāda viniem ir bijusi dzīve pirms bērna piedzimšanas, ja cilvēkiem ir bijusi ļoti vienmuļa dzīve, tad varētu arī būt ka nekas dižš nemainās, savukārt cilvēkiem, kuriem ir bijusi atrtaktīva dzīve, daudz ceļo, apmeklē regulāri visādus pasākumus utt tad gan es neteiktu, ka nekas tur nemainīsies. Protams, ja ir kam uzgrūzt bērnu pieskatīšanai, tad tas, protams, ļoti atvieglo situāciju.

nevajag sevi attaisnot un meklēt izskaidrojumu ar vienmuļām dzīvēm.
Esam gan ceļojuši,gan apmeklējuši pasākumus un zini,arī ar zīdaini iespējams ceļot un apmeklēt šo un to. :-P

nevajag sevi attaisnot un meklēt izskaidrojumu ar vienmuļām dzīvēm.
Esam gan ceļojuši,gan apmeklējuši pasākumus un zini,arī ar zīdaini iespējams ceļot un apmeklēt šo un to.

Un nevajag arī sevi uzskatīt par vispārēju normu. Ja tev tā ir tad, tas nozīmē ka visiem tā ir. ;) Ja jau šāda diskusija ir radusies, kas nemaz nav tik tālu no patiesības, ja pavēro, kas notiek apkārt, tad tomēr šāda veida problēma pastāv un tiešām pēc bērna piedzimšanas kaut kas attiecībās izmainās, jo ja tā nebūtu, tad šāda veida problēma nemaz nepastāvētu un šāda veida gadījumi būtu liels retums, bet tā tak nav.

Un nevajag arī sevi uzskatīt par vispārēju normu. Ja tev tā ir tad, tas nozīmē ka visiem tā ir. Ja jau šāda diskusija ir radusies, kas nemaz nav tik tālu no patiesības, ja pavēro, kas notiek apkārt, tad tomēr šāda veida problēma pastāv un tiešām pēc bērna piedzimšanas kaut kas attiecībās izmainās, jo ja tā nebūtu, tad šāda veida problēma nemaz nepastāvētu un šāda veida gadījumi būtu liels retums, bet tā tak nav.

Pavēroju un manā draugu lokā neviens pēc bērniem nav izšķīries. :) Varbūt jāpapēta sīkāk,kāpēc jums ir tāds draugu loks, ka pāri tā šķirās?Neba jau bērni pie vainas, drīzāk pašiem cilvēkiem problēmas un ar bērniem aizbildinās, cenšās sevi attaisnot visvisādi.

Manos laikos cilveeki bija vairaak ieksaa tajaa vienmulajaa dziivee.Toreiz neviens taa netika tajos celojumos-nebija tik daudz to iespeeju.Tajaa zinaa es pat domaaju ,ka tas ir loti labi,ja ir iespeeja braukt celojumos ar beerniem,nav tik liela rutiina.
Skiraas loti daudz !Cilveeki ir nepacietiigaaki savaas attieciibaas,visu vajag loti atri-grib aatraak izdziivot dziivi.
Man patika kaa teica mans deels -vieglaak ir maksaat tos alimentus,kaa skaidrot attieciibas.Vins nav skiiries,bet nu taapat jau kaadreiz pakaskeejaas,kaa jau visi.Beerni panem loti lielu energiju,tiesi taapeec arii tie paari,kuriem nav taas energijas,pacietiibas utt skiraas.

 

Man vienmēr izraisa smaidu dzirdot cilvēkiem sakām: "nekas tak nemainās", tomēr paskatoties apkārt uz savu paziņu loku, tad secinājums ir viens - mainās pilnīgi viss.

+
Man ir diezga padaudz draugu/paziņu ar sīkajiem. Bāc, tas ir vājprāta murgs.:-D Cilvēks izmainās līdz nepazīšanai.(t) Zinu arī tādus kas jau ir izšķīrušies pirmajos 3 gados pēc sīkā. To cilvēku dzīvēs viss ir mainījies par 180 grādiem, reāli viņu dzīve ir beigusies(iepauzēta) tuvākos 10 gadus.

Andie-taa arii vareetu teikt,jo tagadeejie vecaaki liekas paarstaaj dziivot savu dziivi...viss ir padots taiem mazajiem.To es redzu Latvijaa un to es redzu arii te.Viena lieta ir ruupeeties par beerniniem,bet otra lieta nolikt vinus "karala tronii"-saakot ar pareizo aabolu skirni ledusskapii ,un beidzot ar masiinu ,kura noteikti ir vajadziiga 17 gadu vecumaa!:-D

avēroju un manā draugu lokā neviens pēc bērniem nav izšķīries. Varbūt jāpapēta sīkāk,kāpēc jums ir tāds draugu loks, ka pāri tā šķirās?

Es neteicu, ka manā draugu lokā kāds šķirās, bet gan to ka šiem pāriem dzīve ir izmainījusies līdz nepazīšanai un ir jaatsakās no ļoti daudz lietām, kuras pirms bērna piedzimšanas šķita pašsaprotamas ;)

Mūsu attiecības kādas bija pirms bērna tādas ir arī pēc ,ja ne vēl labākas (l)
Virs ļoti cenšas iesaistīties visur kas saistīts ar mazo , (l)

No vienas puses piekrītu andie, ka kopumā cilvēki tomēr ļoti mainās līdz ar bērna piedzimšanu. Un tas ir ok, jo viņu dzīvē mazliet pārkārtojas prioritātes, un tas nebūt nenozīmē, ka viņi ir "norakstīti" kā te viena izteicās. Protams, viņi vairs nevarēs katru nedēļas nogali pavadīt trakās ballītēs un braukt spontānos ceļojumos, bet tas nenozīmē, ka turpmākos 18 gadus viņi nebūs pieejami saziņai. Mums gan arī ir viens draugu pāris, ar kuriem šobrīd strauji zūd kontakts. Kaut kas kļuva savādāk jau uzreiz pēc kāzām un tagad, kad viņiem ir bērniņš.. cenšamies apciemot viens otru, bet reāli meitenei vairs vispār nav citu sarunu tematu kā tikai bērns un bērnu lietas, nekas cits viņu pat neinteresē. puisim savukārt jūtama milzīga vēlme pēc tā, lai viņu dzīve tomēr negrieztos tikai ap mazo. Bet tas, vai un cik ļoti visa dzīve griezīsies tikai ap bērnu ir atkarīgs no viņu vecākiem, nu nav visi tik apsēsti ar saviem bērniem, lai nevarētu dzīvot normālu dzīvi.

Mazliet novirzījos no tēmas. Manuprāt pēc bērna piedzimšanas šķiras tie pāri, kuriem jau pirms tam viss līdz galam nebija attiecībās kārtībā. Dala no viņiem domāja, ka bērns visu uzlabos, vēl kāds domāja, ka ar bērnu noturēs otru, vēl kādā pārī viens pierunā otru uz bērnu, lai gan otrais acīmredzami nav tam gatavs vai negrib. Un vēl ir daļa, kuriem ļoti atšķiras viņu priekšstats par to, kā tas būs no realitātes. Kad vīrietim dzīvē gandrīz nekas nemainās, iet un dara ko grib, tusē ar draugiem utt., bet sieviete viena sēž mājās ar bērnu un jūtas nenovērtēta, iesprostota, nejūt pietiekamu atbalstu - tādus gadījumus zinu daudz un tie ļoti bieži ir saistīti ar augstāk minētajiem faktoriem.

bet reāli meitenei vairs vispār nav citu sarunu tematu kā tikai bērns un bērnu lietas, nekas cits viņu pat neinteresē. puisim savukārt jūtama milzīga vēlme pēc tā, lai viņu dzīve tomēr negrieztos tikai ap mazo.

Jautājums.. cik ļoti puisis iesaistās un cenšas, lai sievietei galvā nebūtu bebīšlietas vien? Ja visu dienu pavada ar mazuli un māmiņai nav aktīvu palīgu.. tā vien sanāks. Vismaz pirmajos mēnešos :)