Attiecības pēc bērna

Bērniņam nākot pasaulē, partneri sāk iepazīt viens otru citā gultnē.. cik liela sapratne un izpalīdzīgums valda.. utt.

Man liekas tā biežāk notiek tad, kad bērns nav bijis plānots.

Ir arī klasiskās situācijas, kad ar berna klatbūtni cer uzlabot sadzīvi, risināt kādu problēmu..

Tāpēc ka bērns ļoti precīzi parāda kas ir kas attiecībās. Ar spēli vairs nepietiek. Parāda, vai vīrietis un sieviete ir arī draugi un sabiedrotie, ne tikai mīļākie vai laika kavēklis. Vai attiecībām ir dziļums, stabili pamati. Vai abi ir pietiekami spēcīgi katrs atsevišķi un pietiekami saskanīgi, lai šo pamatu veidotu. Vienā vārdā - vai abi var veidot komandu, būt atbalsts viens otram, nenobīties. Jo tā ir jauna atbildība, kas prasa briedumu daudzējādā ziņā, darbu ar sevi. Daudzi neiztur.

Mūsdienās, kad negribas piepūlēties un izvēlēties atbildību, bet tikai baudīt, izklaidēties un darīt ko un kad vēlas, tad bērna ienākšana ir liels pārbaudījums attiecībām, nevis grāmatās rakstītā ģimenes laime un prieks. Man liekas, ka mūsdienās, kad ir tik daudz ko darīt un redzēt, jo tomēr audzināt bērnu ir atbildīgs darbs, kuram nav katrs jaunietis gatavs. Bērns piedzimst un jaunie vecāki man liekas īsti nesaprot, ka tas ir uz mūžu 24/7 bez brīvdienām nevis īslaicīga atbildība, no kuras var atteikties. Nu vnk nebija gatavi tādai atbildībai kā ģimenes veidošana un uzturēšana un attiecības un lielā mīlestība sāk pajukt.

nu, saprot, ka atbildība 24/7, seksiņš vairs nespīd, kad iegribas. tā vienkāršoti

Man arī pazińa aizgāja no vīra. Šis teica, ka pēdējā laikā bija skandāli bez iemesla. Teikusi, ka viss apnicis. Vienu dienu savāca sīko, mantas un aizgāja. Tizli ir tas, ka pat īsti nepaskaidroja iemeslu. Vīrs, cik man zināms, gan tāds foršs cilvēks. Kā tētis arī super, tāpēc bijām nelielā šokā par škiršanos. Mazajam gads un mēnesis.
Mums arī nesen mazais piedzima. Tas tiešām ir liels pārbaudījums attiecībām. Nav viss tik vienkārši. Nezinu, man liekas, ka vīrieši ir vēl foršāki tēvi nekā sievietes mammas. :-D Protams, ja nav tēvs no sērijas, kas tikai “uztaisa”, bet audzināšanu atstāj uz sievas pleciem. :-)

Citi uztaisa bērnu par agru, kad vēl nav viens otru lidz galam iepazinuši, citi to dara lai noturētu otru, jo attiecības iet nekurienē
Citi aizmirst, ka viņi pirmkārt joprojām ir vīrs un sieva, un viņu attiecībām ir jābūt prioritātei. Viņi divatā vairs no mājas neiziet vispār, jo bērnu nevienam atstāt negrib, vienmēr ir noguruši un attiecības nogrūž malā. Citi to to periodu pārdzīvo, citi ne un izšķiras. Galvenais ir saprast, ka pēc bērna pie attiecībām ir jāstrādā dubultā un jāatrod iespējas regulāri iziet no mājas un nezaudēt romantiku ne ikdienā, ne gultā.

Ļoti loģiski. Ja pirmais bērns, tad sievietes dzīve sagriežas otrādi. Vairs nevar iet kur acis rāda, bet dzīve pakārtojas mazajam cilvēkam. Savukārt dažam vīrietim tas šķiet savādāk un ja viņš ir pieradis iet un nākt kad grib, pat neaizdomājas, kā jūtas sieviete un turpina savu ierasto ikdienu. Sievietei tā jau grūti pierast pie šīs savādākās ikdienas, papildus šķietamā nesapratne no vīrieša, rodas aizkaitinājums, spriedze un sākas strīdi. Par cik mūsdienās ir moderni visu na#renizēt, jo tā rīkojas pašpārliecināti seviscienoši un sevismīloši cilvēki, tad arī šķiras.

Tas, ko nekur neraksta par bērniem- bērni nogurdina. Ļoti. Ļoti, ļoti, ļoti. Nepazīstu nevienu, kurš nenogurtu ilgstoši esot ar bērniem. Vecākiem ir grūti visu laiku kādu pieskatīt, veltīt uzmanību. Tāpēc visbiežāk attiecības izjūk, kad bērni ir pirmsskolas vecumā. Tāpēc sabiedriskās vietās var redzēt vecākus, kas "nepieskata" un "neaudzina" savus cukurdupšus- tie ir noguruši vecāki, kam vairs nav spēka un enerģijas.
Es pat atļaušos teikt, ka pārus izjauc nevis nesaskaņas, bet gatavība (vai negatavība) pakārtot savu dzīvi bērniem. Partneri var būt ideāli, bet ja viens vai abi nespēj tikt galā ar fizisko un/vai emocionālo slodzi, ko rada bērni, cilvēki bēg. Protams, vēl ir apkārtējo faktors- cik daudz tuvinieku loks palīdz un iesaistās bērnu audzināšanā. Nereti tuvinieki ir tie, kas satur ģimenes- pārņem vecāku funkcijas.

Vecos laikos, kad bija kuplās saimes zem viena jumta, bērnus pieskatīja vecie ļaudis un vecākie bērni. Vecāki tikmēr strādāja. Mūsdienu vecākiem ir liels izaicinājums - tikai trīs paaudzes sena ir bērnu audzināšana "vienatnē"- kad visa atbildība ir tikai uz vecākiem nevis saimi.
Tāpēc, bezbērnu dmas, padomājiet divreiz. :D Jūsu brīvais laiks būs tikai tad, kad atradīsiet cilvēkus no malas, kam iešķiebt bērnu. Ja tādu cilvēku jums ir daudz (kas grib un var auklēt), tad jau nekā grūta nebūs.

Man ir pazīstami divi pāri, kas izmantoja grūtniecības lai glābtu attiecības. Kā jau vienmērīgi tas nenostrādāja. Īsti neizprot tās sievietes kas tā dara. Viena no viņām meloja savām vīram, ka turpina lietot kontracepcijas tabletes.

Vinīgais sakars ar "mūsdienām", ko Sparkle tā uzsver ir tas, ka mūsdienās laulības šķiršana vairs nav kauns un negods, kā 30, 40 gadus atpakaļ.
Bet tā jau te visu minēja - Aug nogurums, mazinās pacietība, visu laiku uzvilkti nervi. Nav jau tie mazie bērni nekāds plezīrs. Ja iztur pirmos gadus, pēc tam jau kļūst tikai vieglāk (kamēr nepiesakās nākošais)

Ar "mūsdienām" tam tiešām nav gandrīz nekādas saistības. Starp citu, nesen lasīju, ka šķirto laulību % pēdējos gados Latvijā ir mazākais pēdējo ~ 50 gadu laikā. Tas ir, arī pirms Zinas tantes minētajiem 30-40 gadiem patiesībā šķīrās vairāk. Savukārt, pirms tiem vairāk nekā 50 gadiem un senāk, laulību šķirt bija gan juridiski grūtāk, turklāt, tauta bija daudz, daudz, nabadzīgāka nekā mūsdienās, kas nozīmēja daudz grūtāku iztikšanu, vienam dzīvojot, nekā mūsdienās.

Ja apskatos savu tuvāku un tālāku apkārtni, tad tādus pārus, kas izšķiras tūlīt pēc bērna piedzimšanas, faktiski nezinu vispār. Vien dažus pārus zinu, kuri ir šķīrušies, kad vienīgajam vai vecākajam bērnam bija ap 10 g., turklāt, arī šajos gadījumos bērnu audzināšanā un uzturēšanā aktīvi iesaistās abi vecāki, cik nu tas ir iespējams. Savukārt, visi pārējie gana daudzie desmiti man personīgi pazīstamie pāri, kuriem šobrīd aug kopīgi bērni, nav šķīrušies. Protams, es šo sev apkārt redzamo ainu automātiski neattiecinu uz visu Latvijas sabiedrību. Sociālā profila ziņā man pazīstamie pāri, kuriem aug bērni, gandrīz visi ir labi izglītoti latvieši, pamatā Rīgas vai Pierīgas iedzīvotāji.

Starp citu, nesen lasīju, ka šķirto laulību % pēdējos gados Latvijā ir mazākais pēdējo ~ 50 gadu laikā. Tas ir, arī pirms Zinas tantes minētajiem 30-40 gadiem patiesībā šķīrās vairāk.

Ja kādreiz apprecējās 100 pāri un puse, piemēram, izšķīrās, tad tagad no tiem simts pāriem labi, ja puse apprecēsies, tāpēc arī tas šķiršanās procents, manuprāt, ir mazāks. Jo cilvēki vairs nestūrē laulības ostā, lai varētu legāli nodarboties ar seksu vai tāpēc, ka uztaisīja bērnu, un būtu kauns un negods ģimenei, ka jaunieši nav gaidījuši līdz kāzām.
Arī mūsdienās ir tādi pāri, kas precas tik tāpēc, ka pieteicies mazulis. Man tas nešķiet pareizi.
Neprecētai grūtniecei vienmēr uzdod jautājumu: "Kad būs kāzas?" Un jaunai sievietei, kas precas: "Tu esi stāvoklī?"
Neba velti. Jo bērns un laulība kādreiz bija nešķirami jēdzieni. Tagad vairs nav tik traki. Pārsvarā, man pazīstamo cilvēku lokā šie jautājumi nāk no krievu tautības cilvēkiem, arī diezgan jauniem, jo viņi vēl joprojām uzskata, ka bērns ne laulībā ir grēks.

mūsdienās laulības šķiršana vairs nav kauns un negods, kā 30, 40 gadus atpakaļ

Tieši tā. Arī sievietei pašai ir lielākas iespējas kaut ko vairāk sasniegt karjeras jomā, nekā tas bija kādreiz, tāpēc arī neuzticīgus vīrus nav vairs jāpacieš, jo sieviete var pati sevi un, nepieciešamības gadījumā arī bērnus, uzturēt.

neuzticīgus vīrus

un ne tikai neuzticīgus, bet arī vardarbīgus, neciešamus, sev nepiemērotus :-D

neuzticīgus vīrus nav vairs jāpacieš, jo sieviete var pati sevi un, nepieciešamības gadījumā arī bērnus, uzturēt.

un ne tikai neuzticīgus, bet arī vardarbīgus, neciešamus, sev nepiemērotus

Un kāds ar varu vilka pie altāra to sievieti vai spieda šai kājas paplest un taisīt augšā bērnu ar tādu veci kurš ir tik neciešams?
Brīžiem liekas sievietes ir kaut kādas aklas stulbas vistas kas neko apkārt neredz un neko nesaprot...

Citi aizmirst, ka viņi pirmkārt joprojām ir vīrs un sieva, un viņu attiecībām ir jābūt prioritātei. Viņi divatā vairs no mājas neiziet vispār, jo bērnu nevienam atstāt negrib, vienmēr ir noguruši un attiecības nogrūž malā. Citi to to periodu pārdzīvo, citi ne un izšķiras. Galvenais ir saprast, ka pēc bērna pie attiecībām ir jāstrādā dubultā un jāatrod iespējas regulāri iziet no mājas un nezaudēt romantiku ne ikdienā, ne gultā.

trekns +1